Uz risku balstīts zonējums un atrašanās vieta jūras akvakultūrai

Ņemot vērā akvakultūras nozares pieaugošo attīstību, arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta jūras akvakultūras teritoriālajai plānošanai, tostarp uz risku balstītam zonējumam un atrašanās vietai. Tās mērķis ir nodrošināt vistaisnīgāko jūras telpas izmantošanu šai darbībai, atbalstot ražošanu, līdz minimumam samazinot konfliktus ar citiem izmantošanas veidiem un saglabājot vidisko integritāti.

FAO (FAO, 2018, FAO, 2017) kā svarīgu pielāgošanās pasākumu atbalsta jūras akvakultūras zonēšanu un atrašanās vietas noteikšanu, izmantojot ekosistēmas pieeju un ņemot vērā klimata mainīgumu un pārmaiņas. Pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” finansētā projekta ClimeFish gadījumu izpētē kā pielāgošanās stratēģija ir ierosināta arī atbilstoša vietas izvēle, ko atbalsta elastīgs tiesiskais regulējums, lai nodrošinātu, ka jūras produktu ražošanas pieaugums notiek teritorijās un attiecībā uz sugām, kurām ir ilgtspējīgas izaugsmes potenciāls, ņemot vērā gaidāmās klimata pārmaiņas. Uz risku balstīts zonējums un atrašanās vieta var palīdzēt izvairīties no apgabaliem, kas ir īpaši neaizsargāti pret klimata riskiem, un izvēlēties kultivētajām sugām vispiemērotākos apgabalus, ņemot vērā gan pašreizējo stāvokli, gan klimata pārmaiņu radītās problēmas vidējā termiņā un ilgtermiņā. Vispārējais process ļauj samazināt iespējamos ekonomiskos zaudējumus, kas varētu izrietēt no izvēles, kurā nav ņemti vērā visi riski un bažas.

Uz risku balstīts zonējums un vietas izvēle ir vajadzīga gan apgabalos, kur akvakultūra sāk attīstīties, gan apgabalos, kur akvakultūra jau ir attīstījusies un tās pārvietošanu ierobežo vides problēmas un konflikti ar citiem izmantošanas veidiem. Pastāv plašs telpisko rīku un modeļu klāsts, kā aprakstīts īpašā FAO publikācijā (FAO, 2017). Aquaspace projektā (ko finansē no ES programmas “Apvārsnis 2020”) ir iegūtas jaunas zināšanas, kuru mērķis ir izprast telpiskus un sociālekonomiskus ierobežojumus akvakultūras paplašināšanai un izmēģināt rīkus, kas palīdzētu pārvarēt šos ierobežojumus. Konkrētāk, Aquaspace nodrošināja rīkkopu, kas saturēja informāciju par projekta laikā pārbaudītajiem rīkiem, lai palīdzētu un atbalstītu mērķi padarīt akvakultūrai pieejamāku kvalitatīvāku telpu. Ar pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” finansēto projektu TAPAS (Akvakultūras ilgtspējas novērtēšanas un plānošanas rīki) ir izstrādāti jauni pētījumi, lai veicinātu un konsolidētu Eiropas akvakultūras vidisko ilgtspēju, nodrošinot arī tuvu laukam esošus modeļus akvakultūras vietu atlasei, izmantojot virkni esošu, pielāgotu un jaunu modeļu.

Telpiskās plānošanas procesā zonējuma posma mērķis ir apzināt plašas akvakultūrai potenciāli piemērotas teritorijas, sauktas arī par akvakultūrai iedalītajām zonām (AZA), lai nodrošinātu akvakultūras integrāciju teritorijās, kuras jau tiek izmantotas citiem mērķiem. Zonēšanā būtu jāiekļauj pilnīga riska analīze, kurā identificēti galvenie draudi sekmīgai ražošanai. Ir jāņem vērā arī ar klimatu saistītie riski, lai nodrošinātu akvakultūras darījumdarbības panākumus, ņemot vērā to, ka nozare ir neaizsargāta pret vairākiem potenciāli katastrofāliem klimata traucējumiem. Klimata riski ietver tiešus postījumus, ko rada smagi viļņi, plūdmaiņu un vētru uzliesmojumi, kā arī lēni sākušos ietekmi, kas izraisa jūras ūdens fizikāli ķīmisko apstākļu izmaiņas (piemēram, temperatūras paaugstināšanos, paskābināšanos), un ar to saistīto netiešo ietekmi, piemēram, slimību izplatīšanos, kaitīgu aļģu ziedēšanu un hipoksiju. Klimata riski ir starp citiem ar klimatu nesaistītiem riskiem, kas saistīti, piemēram, ar vidi (piesārņojums), veselību (biodrošība) un sociālajiem konfliktiem.

Nosakot jūras akvakultūrai piemērotas plašas zonas, izvietošanas posms nodrošina, ka saimniecības atrodas konkrētā vietā ar atbilstošām īpašībām, kas nodrošina sekmīgu ražošanu. Izvēloties vietu, tās biofizikālās īpašības salīdzina ar izvēlēto organismu vajadzībām attiecībā uz kultūru un saimniecību funkcionēšanas prasībām. Šajā novērtējumā būtu jāiekļauj pārskats par vietējiem klimatiskajiem apstākļiem (vēsturiskie dati), klimata mainīguma radītajiem riskiem (piemēram, vētras) un ilgtermiņa tendencēm (piemēram, temperatūras paaugstināšanās un sāļuma izmaiņas). Visa zonējuma un atrašanās vietas noteikšanas procesa mērķis ir līdz minimumam samazināt konfliktus ar citām nozarēm un negatīvo ietekmi uz sabiedrību, cilvēku labklājību un ekosistēmu funkcijām un pakalpojumiem saskaņā ar ekosistēmas pieeju akvakultūras attīstībai.

To ieinteresēto personu noteikšana, ar kurām jāapspriežas visos akvakultūras telpiskās plānošanas posmos, ir galvenais uzdevums, lai apzinātu problēmas un iespējamos konfliktus ar citiem lietojumiem un vidi. Eiropas Komisija mudina visas attiecīgās ieinteresētās personas piedalīties akvakultūras ilgtspējīgā attīstībā. Ieinteresētās personas ir ražotāji, vietējās kopienas un/vai uzņēmumi, kas ir atkarīgi no akvakultūras un zivsaimniecības vērtības ķēdēm, patērētāju apvienības, vides NVO, pētniecības iestādes, citi attiecīgā ūdensobjekta lietotāji (piemēram, jahtu ostas, ostas, vējparki un atpūtas izmantojumi).

Kā uzsvērts EK 2021. gada vadlīnijās par ilgtspējīgāku un konkurētspējīgāku akvakultūru 2021.–2030. gadam, akvakultūrai piemērotu teritoriju noteikšanai būtu jābalstās uz skaidriem un pārredzamiem kritērijiem un instrumentiem jaunu teritoriju noteikšanai. Lai uz risku balstīts zonējums un izvietojums akvakultūrai būtu ilgtspējīgs, tam būtu jāveicina akvakultūras darbības ar augstiem ekoloģiskajiem raksturlielumiem, dodot priekšroku, piemēram, bioloģiskajai akvakultūrai, ilgtspējīgām barības sistēmām, samazinātai veterināro produktu izmantošanai, sugu dažādošanai un integrētām multitrofiskām akvakultūras sistēmām (IMTA). Tas veicina ekosistēmu atjaunošanu un ekosistēmu pakalpojumu sniegšanu saskaņā ar “atjaunojošās akvakultūras” principiem.

Ilgu vēsturisku klimata mainīgo lielumu datu kopas trūkums un nenoteiktība reģionālajās un apakšreģionālajās klimata pārmaiņu prognozēs var ierobežot iespēju pienācīgi iekļaut klimata pārmaiņu un mainīguma novērtējumu uz risku balstītā zonējumā un izvietojumā akvakultūrai.

Akvakultūras nozares uz risku balstīta zonējuma un atrašanās vietas noteikšanas mērķis ir izvairīties no ekonomiskiem zaudējumiem, ko rada tādu vietu atlase, kuras nav piemērotas nelabvēlīgiem klimatiskajiem apstākļiem un ir neaizsargātas pret klimata pārmaiņām.

Izmaksas ietver instrumentu izmantošanu un tādu modeļu ieviešanu, kas vajadzīgi visā akvakultūras telpiskās plānošanas procesā. Izmaksas attiecas gan uz programmatūras licenci (ja tā nav atklātā pirmkoda licence), gan uz cilvēkresursiem un laiku, kas vajadzīgs, lai iegūtu pietiekamas tehniskās prasmes un apmācību rīku izmantošanai. Aquaspace projekta ietvaros ar instrumentiem saistītās izmaksas tika izceltas kā visbiežāk sastopamais vājuma elements SVID analīzē, ko veica, lai kopumā novērtētu instrumentus un metodes, kas ieviestas un pārbaudītas projekta gadījumu izpētē.

2021. gadā Eiropas Komisija pieņēma jaunas stratēģiskās vadlīnijas, kuru mērķis ir padarīt akvakultūru ilgtspējīgāku un konkurētspējīgāku. Vadlīnijas palīdzēs ES akvakultūras nozarei kļūt spēcīgākai un videi draudzīgākai. Tajos ir izklāstīts nozares redzējums 2021.–2030. gadam, kurā ņemta vērā arī klimata pārmaiņu ietekme un nepieciešamība padarīt akvakultūru noturīgāku un konkurētspējīgāku. Vadlīnijās noteikts, ka koordinētai telpiskajai plānošanai būtu jānodrošina telpas un ūdens sadale akvakultūrai starp dažādām darbībām, vienlaikus saglabājot ekosistēmas. Akvakultūra jo īpaši būtu jāveicina, ja tā veicina dabā balstītu piekrastes aizsardzību, ekosistēmu saglabāšanu un klimata pārmaiņu mazināšanu.

Ar Direktīvu 2014/89/ES izveido jūras telpiskās plānošanas satvaru, kura mērķis ir veicināt jūras ekonomikas ilgtspējīgu izaugsmi, jūras teritoriju ilgtspējīgu attīstību un jūras resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Saskaņā ar šo sistēmu dalībvalstu mērķis ir veicināt dažādu jūras ekonomikas nozaru, tostarp akvakultūras, ilgtspējīgu attīstību. Plānošanas procesā ir jāiekļauj klimata pārmaiņu izraisītas ilgtermiņa pārmaiņas.

Telpiskajai analīzei ir vajadzīgs ierobežots laika ieguldījums (parasti 1–2 gadi), ja rīki un dati jau ir pieejami. Viss process, kas ietver apspriešanos ar ieinteresētajām personām un galīgo lēmumu pieņemšanu, var būt laikietilpīgāks, jo īpaši jomās, kurās sociālie un ekonomiskie konflikti rada ievērojamas bažas.

Zonēšanai un vietas izvēlei vajadzētu būt adaptīvam procesam, kas spēj reaģēt uz jauniem zinātnes sasniegumiem klimata mainīguma un pārmaiņu jomā.