Ūdens atkalizmantošana

Ūdens atkalizmantošanas iniciatīvas var īstenot dažādos telpiskajos mērogos, un tajās var iesaistīt dažādus dalībniekus. Šo pasākumu ir grūti īstenot valstīs, kurās nav atbilstoša institucionāla un normatīva pamata, lai veicinātu atkalizmantošanu, vai kurās sociālā un kultūras atzīšana un konflikti var kavēt šā risinājuma īstenošanu. Ieinteresēto personu iesaistīšana ir svarīgs to īstenošanas elements, jo šis pielāgošanas risinājums var radīt vairākus jautājumus, kas rada bažas plašai sabiedrībai, jo īpaši attiecībā uz atkalizmantotā ūdens kvalitāti. Sabiedrībai un ieinteresētajām personām ir jāsaņem konsekventa un viegli saprotama informācija, kurā izskaidroti ūdens atkalizmantošanas ieguvumi. Lai saņemtu iesaistīto ieinteresēto personu atbalstu, būtu jāizpēta un jānovērš iespējamie riski, kas saistīti ar notekūdeņu izmantošanu. Demonstrējumu projekti un sekmīgo gadījumu apmaiņa var būt daļa no līdzdalības pasākumiem.

JRC ziņojumā "Ūdens atkalizmantošana Eiropā "(2014) ir uzskaitīti šādi galvenie šķēršļi ūdens atkalizmantošanas shēmu īstenošanai: 

• Nekonsekventas un neuzticamas metodes tādu piemērotu notekūdeņu attīrīšanas tehnoloģiju apzināšanai un optimizēšanai atkalizmantošanas lietojumiem, kas spēj līdzsvarot konkurējošās ilgtspējīgu procesu prasības 
• Grūtības noteikt un izvēlēties efektīvus monitoringa paņēmienus, lai nodrošinātu, ka ūdens kvalitāte atbilst izmantošanas prasībām 
• Būtiskas problēmas saistībā ar ūdens atkalizmantošanas vides un sabiedrības veselības risku/ieguvumu uzticamu novērtēšanu dažādos ģeogrāfiskos mērogos 
• Slikti attīstīti uzņēmējdarbības modeļi ūdens atkalizmantošanas shēmām un pārgūta ūdens tirgi 
• Zems sabiedrības un valdības entuziasma līmenis attiecībā uz ūdens atkalizmantošanu 

• Ierobežotas institucionālās spējas formulēt un institucionalizēt reciklēšanas un atkalizmantošanas pasākumus 
• Trūkst finansiālu stimulu atkalizmantošanas shēmām. 

Viens no galvenajiem panākumu faktoriem ir ieinteresēto personu atbalsts un iesaiste, lai izvairītos no spēcīgas pretestības plānotajām shēmām. Ieinteresētajām personām būtu jāsaņem pietiekamas zināšanas, lai izprastu atkalizmantota ūdens drošumu un piemērojamību. 

Iespējamie ieguvumi no attīrīta ūdens atkalizmantošanas ekonomikai, sabiedrībai un videi ir daudz. Tie ietver mājsaimniecību ūdens pieprasījuma samazināšanu un spiediena mazināšanu uz publisko ūdensapgādi, enerģijas un vides izmaksu samazināšanu augšposmā. Ūdens reciklēšanas izmaksas var pārsniegt izmaksas, kas rodas, tieši izmantojot saldūdeni, bet tās ir pamatotas ar vairākiem ieguvumiem, ko sniedz ūdens reciklēšana: tas ietaupa augstas kvalitātes dzeramo ūdeni, samazina piesārņotā ūdens daudzumu, kas nonāk vidē, un tam var būt tāda kvalitāte, kas padara to piemērotu konkrētiem alternatīviem lietojumiem (piemēram, relatīvi augsts barības vielu saturs var nodrošināt mēslošanas līdzekļus, to izmantojot apūdeņošanai). Tomēr papildus ūdens atkalizmantošanai ir svarīgi arī īstenot stratēģijas, kuru mērķis ir samazināt kopējo ūdens pieprasījumu, kas ir viens no galvenajiem ūdens trūkuma cēloņiem. Būtu jānovērtē arī alternatīvas ūdens atkalizmantošanas attīrīšanas tehnoloģijas un citi ūdens taupīšanas risinājumi (sk., piemēram, pielāgošanās iespējas, kā samazināt ūdens patēriņu termoelektrostaciju dzesēšanai, kā arī ūdens ierobežojumus un ūdens normēšanu). Šajos novērtējumos var izmantot visaptverošus aprites cikla novērtējumus, ņemot vērā ūdens resursu taupīšanas un oglekļa emisiju samazināšanas izmaksas un ieguvumus.

Atkalizmantošanas ūdens cenās būtu jāņem vērā visi šie papildu ieguvumi. Valsts subsīdijas varētu izmantot, lai atbalstītu kompensāciju par augstākiem ūdens tarifiem.  Kopumā izmaksu sadale ir politisks lēmums, kas nosaka, kā tās tiks sadalītas starp vispārējiem nodokļiem un maksām tiem, kurus interesē ieguvumi no ūdens atkalizmantošanas.

2007. gadaPaziņojumā par ūdens trūkumu un sausumu ūdensatkalizmantošana tiek uzskatīta par potenciālu risinājumu, lai mazinātu klimata pārmaiņu ietekmi visā Eiropā. Paziņojumā "Eiropas ūdens resursu aizsardzības konceptuālais plāns" tas tika vēl vairāk uzsvērts 2012. gadā, kad ūdens atkalizmantošanas maksimāla palielināšana tika noteikta kā konkrēts mērķis. 2016. gadā tika publicēts ES norādījumu dokuments “Ūdensatkalizmantošanas integrēšana ūdens resursu plānošanā un apsaimniekošanā ŪPD kontekstā”par Ūdens pamatdirektīvas īstenošanu. 

2020. gadā Eiropas Komisija nāca klajā ar“Regulu par ūdens atkalizmantošanas minimālajām prasībām lauksaimnieciskajai apūdeņošanai”. Jaunos noteikumus piemēro no 2023. gada 26. jūnija, un paredzams, ka tie stimulēs un atvieglos ūdens atkalizmantošanu ES. Regulā ir noteiktas saskaņotas minimālās ūdens kvalitātes prasības attīrītu komunālo notekūdeņu drošai atkalizmantošanai lauksaimnieciskajā apūdeņošanā, saskaņotas minimālās monitoringa prasības, riska pārvaldības noteikumi, lai novērtētu un novērstu iespējamos papildu veselības riskus un iespējamos vidiskos riskus, atļauju piešķiršanas prasības un noteikumi par pārredzamību, saskaņā ar kuriem pamatinformācija par jebkuru ūdens atkalizmantošanas projektu tiek darīta pieejama sabiedrībai. 

Īstenošanas laiks lielā mērā ir atkarīgs no ūdens atkalizmantošanai pieņemtā konkrētā tvēruma un pasākuma. Ūdens atkalizmantošanas shēmu pilnīga īstenošana varētu ilgt 5–15 gadus. Dažām iniciatīvām var būt vajadzīgs ilgāks laiks, ja pieņemamības līmenis vietējās kopienās ir zems.

Ūdens atkalizmantošanas shēmudarbmūžsir stingri atkarīgs no sabiedrības atbalsta, izmantoto risinājumu pienācīgas uzturēšanas un pierādījumiem par reāliem ieguvumiem. Parasti kalpošanas laiksir lielāks par 25 gadiem.