Ūdens atkalizmantošana

Piekļuve pienācīgai ūdensapgādei ir būtiska ilgtspējīgai nākotnei, jo īpaši ņemot vērā to, ka paredzams, ka klimata pārmaiņas saasinās ūdens trūkuma problēmas vairākos Eiropas reģionos. Ūdens atkalizmantošana tiek uzskatīta par pielāgošanās pasākumu. Tas samazina spiedienu uz ūdens resursiem, vienlaikus saglabājot ūdens drošību cilvēku darbībām un ekosistēmu darbībai.

Ūdens atkalizmantošana nozīmē notekūdeņu atgūšanu no dažādiem avotiem un attīrīšanu atbilstoši otram mērķim piemērotam standartam. Jebkura veida notekūdeņus (sadzīves, sadzīves vai rūpnieciskos) var apsvērt atkalizmantošanai, un atkarībā no to kvalitātes tos var izmantot vairākiem sekundāriem mērķiem dažādās nozarēs. Sekundārie mērķi ietver, piemēram, lauksaimniecisko apūdeņošanu, gruntsūdeņu papildināšanu, rūpnieciskos procesus, dzeramā (dzeramā) ūdens piegādi un nedzeramā ūdens izmantošanu pilsētās (parku apūdeņošanu, tualešu skalošanu utt.). Ūdens atkalizmantošanu arvien vairāk izmanto lauksaimnieciskajā apūdeņošanā, jo tas ir uzticams avots arī laikā, kad ūdens pieejamība ir ierobežota. Ar barības vielām bagātu attīrītu notekūdeņu izmantošana lauksaimniecībā turklāt var samazināt (vai likvidēt) mēslošanas līdzekļu izmantošanu vai palielināt produktivitāti un var arī veicināt nodrošinātību ar pārtiku, ja ir izpildītas īpašu ūdens izmantošanas noteikumu prasības. Attīrītu notekūdeņu izmantošana var arī palīdzēt saglabāt gruntsūdeņus, ja tos izmanto apūdeņošanai. Vienkāršs pielietojums ir attīrītu notekūdeņu izmantošana dzesēšanas vajadzībām rūpnieciskos procesos (uzņēmējdarbības un rūpniecības nozarē), jo ir vajadzīgas zemākas prasības attiecībā uz ūdens kvalitāti. Dzeramā ūdens atkalizmantošana attiecas uz pienācīgi attīrītu notekūdeņu izmantošanu dzeršanai; tā ir vērtīga iespēja ūdensapgādei apgabalos, kur ūdens ir īpaši ierobežots. Vēl viens potenciāls atkalizmantota ūdens lietojums var būt tūrisma nozarē, lai palīdzētu mazināt tūrisma spiedienu uz ūdens resursiem. Tūrisms tieši vai netieši ir atkarīgs no ievērojamiem ūdens resursiem izmitināšanai, infrastruktūrai un darbībām. Ūdens atkalizmantošanu var apsvērt, piemēram, peldbaseinu, skalošanas tualešu, dārzu vai golfa laukumu apūdeņošanas, ugunsgrēka pārvaldības un vīģošanas, kā arī slēpošanas sniega gatavošanas viesnīcās. Ūdens atkalizmantošana ir īpaši svarīga tūrisma galamērķiem, kuri ir īpaši pakļauti sausuma riskam (piemēram, Vidusjūras reģiona valstīs) vai kuriem nav lielu un pieejamu ūdens resursu, piemēram, salās (piemēram, salās, Aprites ūdens risinājumos Gotlandes dienvidos, ).

Pastāv divu veidu dzeramā ūdens atkalizmantošana: tiešs un netiešs. Tieša dzeramā ūdens atkalizmantošana ir attīrīti notekūdeņi, kas pirms tam tiek ievadīti ūdens apgādes sistēmā, neatšķaidot tos dabiskā plūsmā, ezerā vai gruntsūdeņos. Netieša atkalizmantošana ietver pārgūto notekūdeņu sajaukšanu ar citu ūdensapgādi pirms attīrīšanas un atkalizmantošanas. Abos gadījumos ir jāievēro spēkā esošie noteikumi par dzeramo ūdeni.

Ūdens atkalizmantošana dažās konkrētās situācijās var būt uzticams ūdens avots, kas veicina ilgtspējīgāku resursu izmantošanu un pareizu piegādes pārvaldību, jo īpaši ūdens trūkuma apstākļos. Šis pasākums var samazināt gan kopējo ūdens patēriņu, gan attīrīšanas vajadzības, tādējādi ietaupot izmaksas. Ūdens atkalizmantošana var arī palīdzēt saglabāt saldūdens sistēmas un uzlabot plūsmu, mitrāju un dīķu atjaunošanu.

Ūdens atkalizmantošanas iniciatīvas var īstenot dažādos telpiskos mērogos, un tajās var iesaistīt dažādus dalībniekus. Šo pasākumu ir grūti īstenot valstīs, kurās nav atbilstošas institucionālās un normatīvās vides, lai veicinātu atkalizmantošanu, vai kurās šā risinājuma īstenošanu var kavēt sociāli kulturāla pieņemšana un konflikti. Ieinteresēto personu iesaistīšana ir būtisks to īstenošanas elements, jo šis pielāgošanās risinājums var radīt vairākus jautājumus, kas rada bažas plašai sabiedrībai, jo īpaši attiecībā uz atkārtoti izmantotā ūdens kvalitāti. Sabiedrībai un ieinteresētajām personām ir jāsniedz konsekventa saziņa un viegli saprotami vēstījumi, kuros izskaidrotas ūdens atkalizmantošanas priekšrocības. Lai saņemtu iesaistīto ieinteresēto personu atbalstu, būtu jāizpēta un jānovērš iespējamie riski, kas saistīti ar notekūdeņu izmantošanu. Demonstrējumu projekti un veiksmīgu lietu apmaiņa var būt daļa no līdzdalības pasākumiem.

JRC 2014. gada ziņojumā “Ūdens atkalizmantošana Eiropā” ir uzskaitīti šādi galvenie šķēršļi ūdens atkalizmantošanas shēmu īstenošanai: 

• Nekonsekventas un neuzticamas metodes, lai identificētu un optimizētu piemērotas notekūdeņu attīrīšanas tehnoloģijas atkalizmantošanas lietojumiem, kas spēj līdzsvarot konkurējošās ilgtspējīgu procesu prasības 
• Grūtības noteikt un izvēlēties efektīvus monitoringa paņēmienus, lai nodrošinātu, ka ūdens kvalitāte atbilst izmantošanas prasībām 
• Būtiskas problēmas, kas saistītas ar ūdens atkalizmantošanas vidisko un sabiedrības veselības risku/ieguvumu uzticamu novērtēšanu dažādos ģeogrāfiskos mērogos 
• Vāji izstrādāti uzņēmējdarbības modeļi ūdens atkalizmantošanas shēmām un pārgūtā ūdens tirgiem 
• Zems sabiedrības un valdības entuziasma līmenis attiecībā uz ūdens atkalizmantošanu 

• Ierobežotas institucionālās spējas formulēt un institucionalizēt reciklēšanas un atkalizmantošanas pasākumus 
• Trūkst finansiālu stimulu atkalizmantošanas shēmām. 

Viens no galvenajiem panākumu faktoriem ir ieinteresēto personu atbalsts un iesaiste, lai izvairītos no stingras pretestības plānotajām shēmām. Ieinteresētajām personām būtu jāsaņem pietiekamas zināšanas, lai izprastu atkalizmantotā ūdens drošumu un izmantojamību. 

Iespējamie ieguvumi no attīrīta ūdens atkalizmantošanas ekonomikai, sabiedrībai un videi ir daudzējādi. Tie ietver mājsaimniecību ūdens pieprasījuma samazināšanu un spiediena uz publisko ūdensapgādi mazināšanu, augšposma enerģijas un vides izmaksu samazināšanu. Ūdens reciklēšanas izmaksas var pārsniegt saldūdens tiešas izmantošanas izmaksas, bet tās pamato vairāki ieguvumi, ko ūdens reciklēšana nodrošina: tas ietaupa augstas kvalitātes dzeramo ūdeni, samazina piesārņotā ūdens daudzumu, kas nonāk vidē, un tam var būt kvalitāte, kas to padara piemērotu īpašiem alternatīviem lietojumiem (piemēram, relatīvi augsts barības vielu saturs var nodrošināt mēslošanas līdzekļus, izmantojot to apūdeņošanai). Tomēr papildus ūdens atkalizmantošanai ir svarīgi arī īstenot stratēģijas, kuru mērķis ir samazināt kopējo ūdens pieprasījumu, kas ir viens no galvenajiem ūdens trūkuma cēloņiem. Būtu jānovērtē arī alternatīvas ūdens atkalizmantošanas attīrīšanas tehnoloģijas un citi ūdens taupīšanas risinājumi (sk., piemēram, pielāgošanās iespējas. Ūdens patēriņa samazināšana termoelektrostaciju dzesēšanai, kā arī ūdens ierobežojumi un ūdens normēšana). Šajos novērtējumos var izmantot visaptverošus aprites cikla novērtējumus, ņemot vērā izmaksas un ieguvumus saistībā ar ūdens resursu taupīšanu un oglekļa emisiju samazināšanu.

Atkalizmantota ūdens cenās būtu jāņem vērā visi šie papildu ieguvumi. Valsts subsīdijas varētu izmantot, lai atbalstītu augstāku ūdens tarifu kompensēšanu.  Kopumā izmaksu sadalījums ir politisks lēmums, kurā noteikts, kā tās tiks sadalītas starp vispārējiem nodokļiem un maksām tiem, kurus interesē ūdens atkalizmantošanas ieguvumi.

2007. gada “Paziņojumā par ūdens trūkumu un sausumu” ūdens atkalizmantošana tiek uzskatīta par potenciālu risinājumu, lai mazinātu klimata pārmaiņu ietekmi visā Eiropā. Paziņojumā “Eiropas ūdens resursu aizsardzības konceptuālais plāns” tas tika vēl vairāk uzsvērts 2012. gadā, kad kā konkrēts mērķis tika izvirzīta ūdens atkalizmantošanas maksimāla palielināšana. 2016. gadā tika publicēts ES vadlīniju dokuments “Ūdens atkalizmantošanas integrēšana ūdens plānošanā un apsaimniekošanā ŪPD kontekstā” par Ūdens pamatdirektīvas īstenošanu.

2020. gadā Eiropas Komisija nāca klajā ar “Regulu par minimālajām prasībām ūdens atkalizmantošanai lauksaimnieciskajā apūdeņošanā”. Jaunos noteikumus piemēro no 2023. gada 26. jūnija, un paredzams, ka tie stimulēs un atvieglos ūdens atkalizmantošanu ES. Regulā ir noteiktas saskaņotas minimālās ūdens kvalitātes prasības attīrītu komunālo notekūdeņu drošai atkalizmantošanai lauksaimnieciskajā apūdeņošanā, saskaņotas minimālās monitoringa prasības, riska pārvaldības noteikumi iespējamo papildu veselības risku un iespējamo vidisko risku novērtēšanai un novēršanai, atļauju piešķiršanas prasības un noteikumi par pārredzamību, saskaņā ar kuriem pamatinformācija par jebkuru ūdens atkalizmantošanas projektu tiek darīta pieejama sabiedrībai.

Īstenošanas laiks lielā mērā ir atkarīgs no konkrētās darbības jomas un pasākuma, kas pieņemts attiecībā uz ūdens atkalizmantošanu. Ūdens atkalizmantošanas shēmu pilnīga īstenošana varētu ilgt 5–15 gadus. Dažas iniciatīvas var aizņemt ilgāku laiku, ja vietējo kopienu atbalsta līmenis ir zems.

Ūdens atkalizmantošanas shēmu darbmūžs ir stingri atkarīgs no sabiedrības atbalsta, izmantoto risinājumu pienācīgas uzturēšanas un pierādījumiem par reāliem ieguvumiem. Parasti dzīves ilgums ir lielāks par 25 gadiem.