Sabiedrības veselības norādījumi vietēji iegūtu Aedes pārnēsātu vīrusu slimību riska novērtēšanai un mazināšanai ES/EEZ

Laikposmā no 2021. līdz 2024. gadam ievērojami palielinājās autohtonā denges vīrusa uzliesmojumu un saslimšanas gadījumu skaits. Intensīva starptautiska ceļošana ir veicinājusi ar odiem pārnēsātu vīrusu importu no endēmiskām, tropu un subtropu teritorijām, savukārt sekundāru, vietēju vīrusu pārnesi no importētiem gadījumiem galvenokārt virza invazīvas Aedes moskītu sugas. Par Āzijas tīģeru moskītu (Ae. albopictus) populācijām ir ziņots 13 Eiropas Savienības valstīs. Dzeltenā drudža odi (Ae. aegypti) ir konstatēti arī dažās Eiropas Savienības daļās (piemēram, Kiprā, Kanāriju salās (Spānijā) un Madeirā (Portugālē)). Vasaras laika apstākļi pēdējos gados ir labvēlīgi invazīvo Aedes moskītu izplatībai Eiropas valstīs un Aedespārnēsāto vīrusu pavairošanai vektoros. Paredzams, ka klimatisko pārmaiņu dēļ periodi ar labvēlīgiem vides apstākļiem invazīvo Aedes odu ģeogrāfiskajai izplatībai un pavairošanai kļūs ilgāki. Siltāki laika apstākļi arī atvieglo vīrusu vietējo pārnešanu ar šiem odiem. Tāpēc paredzams, ka Eiropā palielināsies Aedespārnēsātu vīrusu slimību autohtonu uzliesmojumu risks. Tikmēr sagatavotības līmenis un pieredze Aedespārnēsāto vīrusu slimību profilaksē un kontrolē Eiropas valstīs atšķiras. Šajos sabiedrības veselības norādījumos sabiedrības veselības ekspertiem Eiropas Savienībā/Eiropas Ekonomikas zonā (ES/EEZ) ir sniegta informācija, kas palīdz novērtēt un mazināt vietēji iegūtu Aedespārnēsātu vīrusu slimību risku.

Norādījumi tika sagatavoti pēc apspriešanās ar ekspertiem šajā jomā. Notika apspriešanās ar sabiedrības veselības ekspertiem no valstīm, kuras skārusi Aedespārnēsātu vīrusu slimību autohtona pārnešana (t. i., no Francijas, Itālijas, Portugāles un Spānijas), un no riska valstīm ar atšķirīgu epidemioloģisko situāciju (t. i., no Beļģijas, Vācijas un Grieķijas). Turklāt norādījumu sagatavošanā tika iesaistīti laboratoriju eksperti, medicīnas entomologi un ECDC eksperti jaunu un vektoru pārnēsātu slimību, cilvēku izcelsmes vielu un gatavības ārkārtas situācijām un reaģēšanas atbalsta jomā. 2024. gada aprīlī tika organizēts darbseminārs, kura laikā tika izstrādāti norādījumu galvenie principi. Semināram sekoja rakstiska apspriešanās ar iesaistītajiem ekspertiem. Pēc tam izstrādātais norādījumu projekts tika nodots valstu kontaktpunktiem no Jauno un vektoru pārnēsāto slimību tīkla un Cilvēka izcelsmes vielu – asins tīkla komentāru sniegšanai.

Vadlīnijās ir sniegta pamatinformācija par Aedespārnēsātiem vīrusiem (jo īpaši denges vīrusu, Čikungunjas vīrusu un Zikas vīrusu), šo vīrusu laboratoriskās diagnostikas principiem un Aedespārnēsātas vīrusu slimības epidemioloģiju Eiropā. Teritorijas, kurās pastāv autohtonas, moskītu pārnēsātas pārnešanas risks ES/EEZ, ir iedalītas četros riska līmeņos (t. i., no 1. līmeņa līdz 4. līmenim un divos apakšlīmeņos 2. un 3. līmenim). Zonas, kurās nav konstatēti Aedespārnēsātu vīrusu vektori, klasificē 1. līmenī. Predisponētās teritorijas, kurās ir konstatēti Aedespārnēsātu vīrusu vektori (t. i., ir pierādījumi par Aedes vektoru pārziemošanu un vairošanos), bet kurās attiecīgā patogēna pārnēsāta pārnešana nav konstatēta pašreizējā pārnešanas sezonā, klasificē 2. līmenī. Šajā līmenī tika noteikti divi apakšlīmeņi atkarībā no teritorijas uztveršanas spējas un neaizsargātības. Uztveramību nosaka Aedes vektoru klātbūtne un blīvums, kā arī citi ekoloģiskie un klimatiskie faktori, kas veicina Aedesvīrusa pārnēsāšanu. Neaizsargātību nosaka inficēto ceļotāju pieplūdums un veselības aprūpes sistēmas spēja savlaicīgi atklāt infekcijas un veikt pasākumus, lai novērstu tālāku pārnešanu. Predisponētas teritorijas ar zemu uztveramību un/vai neaizsargātību (piemēram, tikai vietēji izveidoti vektori, zems vektoru blīvums, nelabvēlīgs klimats, mazs ceļotāju skaits no 3. līmeņa un 4. līmeņa teritorijām) tiek uzskatītas par 2.a līmeņa teritorijām, savukārt teritorijas ar vidēju līdz augstu uztveramību un neaizsargātību tiek uzskatītas par 2.b līmeņa teritorijām. Arī teritorijas, kas iepriekšējos gados ir piedzīvojušas sporādisku, autohtonu pārnesi, tiek uzskatītas par tādām, kurās ir šāds riska līmenis. Riska zonas, kuras skar Aedespārnēsātu vīrusu autohtonā pārnese pašreizējā pārneses sezonā, klasificē 3. līmenī ar diviem apakšlīmeņiem atkarībā no uzliesmojumu/kopu skaita un pārneses ķēžu izsekojamības. Ja kārtējā gada laikā teritorijā ir bijis vismaz viens apstiprināts autohtons Aedespārnēsātas vīrusu slimības gadījums vietējas un iespējamas moskītu pārnēsātas slimības dēļ, bet saslimšanas gadījumu/kopu skaitu uzskata par zemu un pārnēsāšanas ķēdes ir izsekojamas, teritoriju uzskata par 3.a līmeni. Ja gadījumu/kopu skaits tiek uzskatīts par lielu, kas ietver milzīgu izsekošanas spēju, teritoriju uzskata par 3.b līmeni. Endemoepidemiskās zonas, kurās Aedespārnēsātu vīrusu slimību autohtonā pārnešana nav atkarīga no vīrusu importa, klasificē 4. līmenī.

Attiecībā uz katru riska līmeni sabiedrības veselības norādījumos ir izklāstīti iemesli atkārtotai novērtēšanai, kā arī attiecīgās uzraudzības, profilakses, gatavības, reaģēšanas un kontroles darbības (tostarp laboratoriju sagatavotība, izpratnes veicināšana un spēju veidošana, daudznozaru koordinācija un vektoru pārvaldības darbības). un 2. līmenī sabiedrības veselības pasākumi ir vērsti uz uzraudzību un profilaksi, savukārt 3. un 4. līmenī lielāks uzsvars tiek likts uz reaģēšanas un kontroles pasākumiem. Tā kā riska līmeņus nosaka epidemioloģiskie, entomoloģiskie un vides apstākļi, dokumentā ir precizēti arī kategorizāciju atkārtotas novērtēšanas izraisītājfaktori. Norādījumos ir sniegti arī īsi slimību kopsavilkumi un Aedespārnēsāto vīrusu slimību un to vektoru entomoloģiskā uzraudzība, kā arī skaidrojumi par ierosinātajām profilakses, sagatavotības, reaģēšanas un kontroles darbībām.