RISES-AM

Lai gan liela uzmanība ir pievērsta klimata pārmaiņu mazināšanai līdz līmenim, kas zemāks par 2 °C, starptautiskas rīcības trūkums un siltumnīcefekta gāzu koncentrācijas pastāvīgais pieaugums liek analizēt augstāka līmeņa scenāriju (globālā vidējā sasilšana > 2 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni) ietekmi uz neaizsargātām teritorijām. Tas ļaus labāk kvantificēt ar šādām klimata pārmaiņām saistīto ietekmi un neaizsargātību, parādot, ka pielāgošanās ir iespējama par pieņemamām izmaksām (salīdzinājumā ar risku). Turklāt tā sniegs informāciju politikas veidotājiem un lēmumu pieņēmējiem, palīdzot palielināt informētību par iespējamo pielāgošanās ceļu daudzajām dimensijām.

Piekrastes zonas ir vieni no visneaizsargātākajiem reģioniem pasaulē, kas saskaras ar klimata pārmaiņām (ko apdraud jūras līmeņa celšanās, notece piekrastes zemienēs un piekrastes vētras). Iegūto rezultātu pamatā ir modeļu kopums, kurā ņemtas vērā globālās prognozes, kas īpaši sagatavotas piekrastes sistēmām, lai varētu novērtēt klimata pārmaiņu ietekmi uz pašreizējiem pielāgošanās līmeņiem.

RISES-AM darba hipotēze ir tāda, ka piekrastes zonu ilgtspēju var uzlabot, pieņemot elastīgu pielāgošanās ceļu, kas identificē kritiskos punktus un izmanto zaļās intervences iespējas, kas ir ilgtspējīgākas nekā tradicionālie piekrastes inženiertehniskie risinājumi. Lai sasniegtu šo vispārējo mērķi, projekta mērķis bija:

a) izstrādāt pielāgošanās ceļu kopumu atsevišķām neaizsargātām piekrastes sistēmām, ieviešot atkāpšanās un izmitināšanas stratēģijas un iekļaujot vietējā mērogā atvasinātus inovatīvus risinājumus;

b) izvērtēt sinerģijas starp šiem risinājumiem dažādos nākotnes scenārijos, ņemot vērā fiziskos un sociālekonomiskos komponentus, un

c) ieviest riska pieeju klimata analīzē, lai panāktu augstāku objektivitātes līmeni novērtējumos un ņemtu vērā neskaidrību virzītājspēkos un reakcijās. Tas ļaus labāk novērtēt saderību starp vietējo, reģionālo un globālo mērogu un starp īstermiņa un ilgtermiņa plāniem.

RISES (AM) pamatā bija dažādu mērogu ligzdošanas novērtēšanas pieeja, lai noteiktu neaizsargātību un risku. Pirmkārt, tika salīdzināti pasaules reģioni un kā piekrastes tipoloģijas funkcija tika noteikti galvenie neaizsargātības karstie punkti. Tam sekoja detalizēta reģionālā analīze un vietējie novērtējumi, tostarp jaunu “zaļo” intervenču veidu rezultāti.

Visefektīvākie intervences pasākumi tika balstīti uz reģionālā mēroga analīzi, kurā tika izstrādāti un klasificēti pielāgošanās ceļi atbilstoši to ieguldījumam klimata pārmaiņu mazināšanā. Pēc tam to izmantoja, lai atkārtoti novērtētu uzlabotu pasaules mēroga analīzi.

Šīs pieejas mērķis bija uzlabot “zaļo” piekrastes intervenču dabisko darbību, kā rezultātā tiks izveidota ilgtspējīgāka piekrastes sistēma, kas darbosies ārkārtējos klimatiskajos un sociālekonomiskajos scenārijos.

RISES-AM rezultāti ir iegūti no konceptuāliem un skaitliskiem modeļiem, kas attiecas uz ietekmes prognozēm piekrastes sistēmām un ļauj novērtēt klimata ietekmi pašreizējos pielāgošanās līmeņos.  Pielāgošanās deficīts tika uzskatīts par piekrastes arhetipa funkciju. Vietējā mēroga analīzē ir aplūkoti procesi, kas bieži vien netiek aplūkoti kopā, piemēram, plūdu erozija un sāļums (piemēram, sāļuma līmenis vienā no mūsu gadījumu pētījumiem Ebro deltā Spānijas Vidusjūras piekrastē). Reģionālā neaizsargātība tika novērtēta, raksturojot piekrastes tipoloģijas izvēlētajos piekrastes posmos, kuros tika prognozēts nākotnes vidējais jūras līmenis, pieplūdums un viļņu apstākļi un kuri tika apvienoti ar telpas pieejamību, lai noteiktu pielāgošanās līmeņus un iespējamos intervences pasākumus un ceļus. Pasaules mērogā tika veikts līdzīgs novērtējums, apvienojot plūdus un eroziju un pirmo reizi ieviešot atkāpšanos kā pielāgošanās iespēju. Novērtējumu rezultāti parāda, cik svarīgi ir plānot uz priekšu visās kategorijās, lai samazinātu klimata pārmaiņu ietekmi, un parāda atgriezenisko saiti starp piekrastes zonas fiziskajām un sociālekonomiskajām apakšsistēmām. Šajā nolūkā tika ņemtas vērā intervences, kas apvieno a) pelēkās intervences, kuru pamatā ir stingras struktūras, b) zaļās intervences, kuru pamatā ir dabas principi, un c) maigās intervences, kuru pamatā ir smilšu barošana un zemes plānošana. Tiešā ekonomiskā ietekme ir aplēsta, pamatojoties uz zemes pieejamību, bet ir veikta virkne analīžu, lai aprēķinātu netiešo ietekmi (piemēram, izmantojot jūras transportu, kas veido vairāk nekā 80 % no pasaules tirdzniecības).

Pielāgošanās ieguvumi un vajadzība pēc elastības, lai uzlabotu piekrastes ilgtspēju, ir risināti, izmantojot uz procesu balstītu analīzi. Tika parādīts, kā ilgtspēju var uzlabot, nodrošinot papildu nogulumu apjomus, ko atbalsta uzlabotas ūdens plūsmas. Ir apsvērta arī dabisko dzīvotņu un ekosistēmu funkcionēšanas nozīme, lai veicinātu energonekaitīgus intervences veidus, kas ļautu uz citām piekrastes sistēmām eksportēt dabiskus apauguma mehānismus, kuri labi pazīstami kā mitrāji.

Tika analizēta arī netradicionālo intervenču, piemēram, zemes līmeņa paaugstināšanās (piemēram, Nīderlandē vai Maldīvijā), vispārējā piemērotība uz veģetāciju balstītām pieejām. Tas ļāva izvirzīt jaunus jautājumus, kas iepriekš nebija tik skaidri noteikti. Piemēram, augstas klases apstākļu jēdziens un tas, vai tas attiecas uz noslodzēm, kas iedarbojas uz piekrastes sistēmu, vai uz noslodžu, stāvokļa un reakciju kombināciju. Vēl viens identificētais jautājums ir nepieciešamība apvienot vidējās tendences un ekstremālus notikumus, lai atrastu vissliktāko iespējamo kombināciju un novērtētu šo piekrastes neaizsargātību.