Kohēzijas politika 2014.–2020. gadam

Kohēzijas politika 2014.–2020. gadam

Eiropas Komisija 2011. gada 6. oktobrī pieņēma tiesību aktu kopuma projektu, kas noteiks ES kohēzijas politiku laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam. Jaunajām regulām būtu jāstājas spēkā 2014. gadā.

Kohēzijas politikas likumdošanas struktūra ietver:

• visaptveroša regula, kurā izklāstīti kopīgi noteikumi attiecībā uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF), Eiropas Sociālo fondu (ESF), Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA), Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu (EJZF) un turpmāki vispārīgi noteikumi attiecībā uz ERAF, ESF un Kohēzijas fondu;
• trīs īpašas regulas attiecībā uz ERAF, ESF un Kohēzijas fondu; un
• divas regulas par Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi un Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG).

Atšķirībā no 2007.–2013. gada plānošanas perioda 2014.–2020. gada finanšu instrumentiem ierosinātie noteikumi nav preskriptīvi attiecībā uz atbalstāmajām nozarēm, saņēmējiem, projektu veidiem un darbībām. Dalībvalstis un vadošās iestādes var izmantot finanšu instrumentus saistībā ar visiem darbības programmu tematiskajiem mērķiem un visiem fondiem, ja tas ir lietderīgi un efektīvi.

Jaunajā regulējumā ir ietverti arī skaidri noteikumi, kas ļauj labāk kombinēt finanšu instrumentus ar citiem atbalsta veidiem, jo īpaši ar dotācijām, jo tas vēl vairāk stimulē tādu labi pielāgotu palīdzības shēmu izstrādi, kas atbilst dalībvalstu vai reģionu īpašajām vajadzībām.

Pēc kohēzijas politikas 6. oktobra priekšlikumiem un lai palīdzētu dalībvalstīm sagatavoties nākamajam plānošanas periodam, Komisija 2012. gada 14. martā nāca klajā ar "vienoto stratēģisko satvaru" (VSS). Tā ir paredzēta, lai palīdzētu noteikt stratēģisko virzienu nākamajam finanšu plānošanas periodam no 2014. līdz 2020. gadam dalībvalstīs un to reģionos. Tas ļaus daudz labāk apvienot dažādus fondus, lai maksimāli palielinātu ES ieguldījumu ietekmi. Valsts un reģionālās iestādes izmantos šo sistēmu kā pamatu, lai izstrādātu partnerības līgumus ar Komisiju.

Viens no VSS 11 tematiskajiem mērķiem skaidri attiecas uz pielāgošanos klimata pārmaiņām. ERAFun Kohēzijas fondam ir ierosinātas galvenās darbības saskaņā ar 5. tematisko mērķi “Veicināt pielāgošanos klimata pārmaiņām un riska novēršanu un pārvaldību”,tostarp:

• stratēģiju un rīcības plānu izstrāde, lai pielāgotos klimata pārmaiņām un izstrādātu riska novēršanas un pārvaldības plānus valsts, reģionālā un vietējā līmenī un lai veidotu zināšanu bāzi un datu novērošanas spējas, kā arī informācijas apmaiņas mehānismus;
• lielāki ieguldījumi, lai pielāgotos klimata pārmaiņām un novērstu un pārvaldītu riskus, tostarp: novērst kaitējumu būvētajai videi un citai infrastruktūrai un palielināt tās noturību; aizsargāt cilvēku veselību; samazināt turpmāko spiedienu uz ūdens resursiem; ieguldīt plūdu un piekrastes aizsardzībā; un samazināt ekosistēmu neaizsargātību, lai palielinātu ekosistēmu izturētspēju un nodrošinātu uz ekosistēmām balstītu pielāgošanos;
• instrumentu izstrāde (atklāšanas, agrīnās brīdināšanas un trauksmes sistēmas, riska kartēšana un novērtēšana); un palielināt investīciju katastrofu pārvaldības sistēmas, lai veicinātu noturību pret katastrofām un riska novēršanu un pārvaldību attiecībā uz dabas riskiem, tostarp ar laikapstākļiem saistītiem riskiem (piemēram, vētrām, ekstremāliem temperatūras notikumiem, meža ugunsgrēkiem, sausumu, plūdiem) un ģeofizikāliem riskiem (piemēram, lavīnām, zemes nogruvumiem, zemestrīcēm, vulkāniem), un lai atbalstītu sabiedrības reakciju uz rūpnieciskiem riskiem (agrīnās brīdināšanas sistēmas, riska kartēšana).

ELFLA galvenās darbības ir šādas:

• ilgtspējīga ūdens resursu apsaimniekošana, tostarp ūdens izmantošanas efektivitāte (attiecībā uz ekosistēmām), izveidojot lauku saimniecībās ūdens uzglabāšanas zonas; atbalsts ūdensefektīviem kultūraugu audzēšanas modeļiem; un meža aizsardzības joslu pret eroziju izveide un pārvaldība;
• uzlabota augsnes apsaimniekošana, atbalstot praksi, kas novērš augsnes degradāciju un augsnes oglekļa uzkrājuma noplicināšanos, piemēram, zema augsnes apstrāde, ziemas zaļais segums, un agromežsaimniecības sistēmu un jaunu mežu izveide;
• nodrošināt augstu pielāgošanās klimata pārmaiņām un slimībām potenciālu un saglabāt ģenētisko daudzveidību, jo īpaši atbalstot vietējās kultūraugu šķirnes un mājlopu šķirnes.