Pielāgoti kultūraugi un šķirnes

Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) ierosina izmantot pielāgotus kultūraugus un šķirnes (tostarp gan zālaugus, gan kokus) kā vienu no klimata ziņā viedām praksēm riska mazināšanai, augsnes un ūdens saglabāšanai un efektīvai ūdens apsaimniekošanai. Pielāgotu kultūraugu un šķirņu (ikgadēju vai daudzgadīgu) izmantošana palīdz samazināt klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi uz lauksaimniecības sistēmām un vienlaikus nodrošināt stabilu lauksaimniecisko ražošanu. Ieviešot jaunus kultūraugus vai šķirnes vai atjaunojot kultūrvēsturiskos kultūraugus, tiek dažādota lauksaimnieciskā ražošana, pozitīvi ietekmējot bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumus, jo īpaši, ja tos audzē saistībā ar saglabāšanas lauksaimniecības praksi (tostarp: minimālais augsnes traucējums, pastāvīgs augsnes organiskais segums un kultūraugu sugu dažādošana). Tas arī stiprina agroekosistēmas spēju reaģēt uz biotisko un abiotisko stresu un samazina pilnīgas ražas nesekmības risku. Turklāt pielāgotu kultūraugu un šķirņu audzēšanas ieviešana var uzlabot oglekļa uzglabāšanu augsnē, paātrinot oglekļa sekvestrēšanu atmosfērā. Piemēram, pāreja no ikgadējiem uz daudzgadīgiem enerģijas kultūraugiem var mainīt lauksaimnieku ienākumus un sniegt dažādus ekosistēmu pakalpojumus, piemēram, nodrošināt enerģiju, regulēt ūdens kvalitāti, nodrošināt oglekļa sekvestrēšanu un palielināt apputeksnētāju klātbūtni.

Papildus jau esošo genotipu izmantošanai augu selekcija var nodrošināt plašu kultūraugu šķirņu portfeli, lai ražošanas sistēmas pielāgotu klimata pārmaiņām. Jaunu augu sugu un šķirņu attīstība, kas ir komerciāli ilgtspējīga un noturīga pret dažādiem riskiem, ietver vairāku šķirņu, savvaļas sugu, retu šķirņu un cieši saistītu pieradināto sugu savvaļas radinieku saglabāšanu, lai saglabātu ģenētisko banku izmantošanai tādu jaunu pazīmju atlasē, kas ir izturīgas pret dažādiem stresa faktoriem.

Kā ziņo FAO, augu selekcijas centieni parasti ietver daudzvietējus izmēģinājumus, un to mērķis ir attīstīt kultūraugu šķirnes, kas ir izturīgas pret klimata stresa faktoriem (pielāgošanās), kā arī efektīvāk izmantot resursus, lai samazinātu to ietekmi uz vidi (mitigācija). Visbiežāk pētītās ar klimatu saistītās iezīmes ir izturība pret sausumu, sāļumu un plūdiem. Dažādiem Eiropas reģioniem ir vajadzīgi kultūraugi, kas pielāgoti dažādiem stresa faktoriem: dažos reģionos ir vajadzīgi kultūraugi, kas ir noturīgi pret sausumu un/vai ekstremālām temperatūrām, savukārt citos reģionos galvenie stresa faktori var būt kaitēkļi un slimības. Sugas un šķirnes, kas audzētas, lai pretotos šiem apstākļiem, varētu būt visefektīvākā pielāgošanās stratēģija, lai pielāgotos klimata pārmaiņām. Augstas caurlaidspējas genotipēšanas un fenotipēšanas platformas tiek izmantotas, lai padarītu efektīvākus kultūraugu šķirņu izstrādes procesus, tostarp pirmsselekcionēšanu.

Šā pielāgošanās pasākuma īstenošanai ir vajadzīga cieša sadarbība starp galveno ieinteresēto personu daudzdisciplīnu grupām, kas ietver lauksaimniekus, mazos un vidējos uzņēmumus, lauksaimniecisko konsultāciju pakalpojumus (kas nodrošina lauksaimniekiem zināšanas un prasmes, lai uzlabotu izmantotās agronomiskās metodes, kultūraugu ražīgumu un lauku saimniecību ienākumus), selekcionārus, pētniekus un politikas veidotājus. Lauksaimnieki un konsultāciju dienesti būtu jāiesaista projektos un eksperimentos, kuru mērķis ir pārbaudīt pielāgotu kultūraugu un šķirņu izmantošanas efektivitāti, lai iegūtu visu informāciju un pieredzi par dažādu kultūraugu audzēšanas ietekmi gan ekonomisko, gan vides ieguvumu ziņā.

Politikas veidotāju, paplašinātāju, lauksaimniecības uzņēmēju un lauksaimnieku prasmes un zināšanas ir pastāvīgi jāuzlabo un jāatjaunina, izmantojot koordinācijas mehānismu, kas stiprina organizatoriskās un institucionālās spējas. Lauksaimniecisko konsultāciju pakalpojumiem ir būtiska nozīme, nodrošinot piekļuvi labai praksei un tehnoloģijām un apmainoties ar tām, uzlabojot spēju veidošanu un izglītību un uzlabojot lauksaimnieku spējas tās īstenot, samazinot iespējamos neveiksmes riskus, ko rada pāreja uz jaunu sistēmu. Daudzpusēju ieinteresēto personu platformu izveide kopienas līmeņa, līdzdalīgai šķirņu selekcijai un novērtēšanai varētu palīdzēt palielināt vietējās spējas atlasīt un novērtēt kultūraugu šķirnes.

Šī pielāgošanās iespēja, tāpat kā citi klimata ziņā viedi augkopības pasākumi, ir vieglāk īstenojama, ja to virza tirgus un tā ir pilnībā integrēta tirgos. Tāpēc panākumu faktors ir attīstīt vietējos, reģionālos, valsts un starptautiskos tirgus jauniem kultūraugiem vai šķirnēm, kam ir funkcionāla nozīme pārtikas sistēmās. Turklāt valstu un reģionālā politika un noteikumi attiecībā uz kultūraugu šķirņu attīstību un sēklu tiesiskā regulējuma saskaņošanu varētu palīdzēt lauksaimniekiem laikus piekļūt vispiemērotāko kultūraugu šķirņu kvalitatīvām sēklām un stādāmajiem materiāliem par saprātīgu cenu.

Lai izstrādātu un piemērotu vietēji specifiskas un efektīvas stratēģijas par pielāgošanos klimata pārmaiņām augkopībā, ir jāstiprina zinātniskās un tehniskās spējas daudzos līmeņos, jāintegrē pētniecības centieni, jāsadarbojas pētniekiem un lauksaimniecisko konsultāciju dienestiem, kā arī jāsniedz skaidri vēstījumi un instrumenti politikas veidotājiem un ieinteresētajām personām.

Jo īpaši lauksaimniekiem, izstrādājot stratēģijas, lai tiktu galā ar ierobežojošajiem faktoriem, kas ietekmē viņu kultūraugu sistēmu, labāk sadalītu resursus un veiktu pamatotus ieguldījumus, lai pielāgotos klimata pārmaiņām, ir svarīgi iegūt zināšanas par mainīgajiem klimatiskajiem apstākļiem un pielāgotās augkopības prakses ilgtspējīgu dzīvotspēju un dalīties ar tām. Lai garantētu klimata ziņā viedas prakses ieviešanu, ir jānodrošina finansiāli stimuli, lai uzlabotu lauksaimnieku spējas vai palielinātu viņu piekļuvi aizdevumiem ar atvieglotiem nosacījumiem nolūkā atbalstīt sākotnējos ieguldījumus ilgtspējīgā praksē un tehnoloģijās. Tas var palīdzēt lauksaimniekiem izmantot pasākumus, kas ir sociāli un ekoloģiski izdevīgi, bet ar augstām sākotnējām izmaksām.

Šā pasākuma īstenošanas izmaksas galvenokārt ir atkarīgas no pielāgoto kultūraugu vai šķirņu sēklu cenas un nepieciešamajām ieguldījumu izmaksām (ja tādas ir) saimniecībā (piemēram, jauna veida iekārtu iegāde). Turklāt, lai gan jaunu viengadīgu kultūru ieviešanas izmaksas ir diezgan ierobežotas, jaunu koku sugu vai šķirņu ieviešana varētu radīt lielākas ieguldījumu izmaksas, tādējādi palielinot risku lauksaimniekiem.

Galvenie ieguvumi no jaunu sugu un šķirņu ieviešanas ir lielāka vai stabila kultūraugu raža un lauksaimnieku ienākumi, jo kultūraugi labāk pielāgojas videi, kurā tie tiek audzēti, un augkopības sistēmas ir noturīgākas pret klimatiskajiem riskiem. Turklāt dažādu kultūraugu sugu un šķirņu ieviešana veicina lauksaimnieciskās ražošanas dažādošanu, kas var pozitīvi ietekmēt biodaudzveidību, ekosistēmu pakalpojumu sniegšanu un sinerģiju ar mazināšanu, uzlabojot oglekļa uzglabāšanu augsnē. Tomēr dažiem no šiem līdzieguvumiem var būt vajadzīgs laiks, lai tie izpaustos.

Pielāgotu kultūraugu un šķirņu izmantošanas īstenošana būtu jāatbalsta ar skaidru politiku un procedūrām. Eiropas Savienības kopējā lauksaimniecības politika (KLP) un valstu un reģionālās lauku programmas ir vieni no galvenajiem politikas virzītājspēkiem šā pasākuma īstenošanā. Kopējā lauksaimniecības politika, izmantojot “zaļo tiešo maksājumu” (jeb “zaļināšanu”) (KLP pirmais pīlārs), atbalsta lauksaimniekus, kuri ievieš vai saglabā tādu lauksaimniecības praksi (piemēram, kultūraugu dažādošanu), kas palīdz sasniegt vides un klimata mērķus. Turklāt KLP otrais pīlārs — ES lauku attīstības politika, kuras mērķis ir atbalstīt lauku apvidus, — ļauj reģionālajām, valsts un vietējām iestādēm formulēt savas individuālās lauku attīstības programmas un cita starpā atbalsta pasākumus dabas resursu ilgtspējīgai apsaimniekošanai un klimatrīcībai, tostarp lauksaimniecības prakses saglabāšanai. Otrā pīlāra programmas līdzfinansē no ES fondiem un reģionālajiem vai valstu fondiem.

Lai mainītu viengadīgo kultūraugu kultivētās šķirnes un iegūtu produkciju, ir vajadzīgs viens gads, savukārt koku kultūrām ir vajadzīgi vairāki gadi (desmitgades), lai augi sasniegtu briedumu un kļūtu rentabli.

Dzīves ilgums ir saistīts ar izvēlēto kultūru un šķirņu audzēšanas ekonomiskajām ērtībām.