Pielāgotu kultūraugu un šķirņu izmantošana

Šā pielāgošanās pasākuma īstenošanai ir vajadzīga cieša sadarbība starp galveno ieinteresēto personu daudzdisciplīnu grupām, kas ietver lauksaimniekus, mazos un vidējos uzņēmumus, lauksaimniecisko konsultāciju pakalpojumus (kas sniedz lauksaimniekiem zināšanas un prasmes, lai uzlabotu piemērotās agronomijas metodes, kultūraugu produktivitāti un lauku saimniecību ienākumus), audzētājus, pētniekus un politikas veidotājus. Lauksaimnieki un konsultāciju dienesti būtu jāiesaista projektos un eksperimentos, kuru mērķis ir pārbaudīt pielāgoto kultūraugu un šķirņu izmantošanas efektivitāti, lai iegūtu visu informāciju un pieredzi par dažādu kultūraugu audzēšanas ietekmi gan no ekonomiskā, gan no vides viedokļa.

Politikas veidotāju, paplašinājumu aģentu, lauksaimniecības uzņēmēju un lauksaimnieku prasmes un zināšanas ir pastāvīgi jāuzlabo un jāatjaunina, izmantojot koordinācijas mehānismu, kas stiprina organizatoriskās un institucionālās spējas. Lauku saimniecību konsultāciju pakalpojumiem ir izšķiroša nozīme, nodrošinot piekļuvi labai praksei un tehnoloģijām un to apmaiņu, uzlabojot spēju veidošanu un izglītību un uzlabojot lauksaimnieku spējas tos īstenot, samazinot iespējamos neveiksmes riskus, ko rada pāreja uz jaunu sistēmu. Daudzpusēju ieinteresēto personu platformu izveide kopienu līmeņa, līdzdalīgai šķirņu selekcijai un novērtēšanai varētu palīdzēt palielināt vietējās spējas atlasīt un novērtēt kultūraugu šķirnes.

Šā pielāgošanās risinājuma, tāpat kā citu klimata ziņā pārdomātu kultūraugu audzēšanas pasākumu, īstenošana ir vieglāka, ja to virza tirgus un pilnībā integrē tirgos. Tāpēc panākumu faktors ir attīstīt vietējos, reģionālos, valsts un starptautiskos tirgus jauniem kultūraugiem vai šķirnēm, kam ir funkcionāla nozīme pārtikas sistēmās. Turklāt valsts un reģionālā politika un noteikumi kultūraugu šķirņu attīstībai un sēklu tiesiskā regulējuma saskaņošana varētu palīdzēt lauksaimniekiem savlaicīgi piekļūt vispiemērotāko kultūraugu šķirņu kvalitatīvām sēklām un stādāmajam materiālam par saprātīgu cenu.

Lai izstrādātu un piemērotu vietējam līmenim specifiskas un efektīvas stratēģijas attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām augkopībā, ir jāstiprina zinātniskās un tehniskās spējas daudzos līmeņos, jāintegrē pētniecības centieni, jāsadarbojas pētniekiem un lauksaimniecisko konsultāciju dienestiem un jāsniedz skaidri vēstījumi un instrumenti politikas veidotājiem un ieinteresētajām personām.

Jo īpaši lauksaimniekiem zināšanu iegūšana un apmaiņa par mainīgajiem klimatiskajiem apstākļiem un pielāgotas augkopības prakses ilgtspējīgu dzīvotspēju ir svarīga, izstrādājot stratēģijas, lai tiktu galā ar ierobežojošajiem faktoriem, kas ietekmē viņu kultūraugu sistēmu, labāk sadalītu resursus un veiktu pamatotus ieguldījumus, lai pielāgotos klimata pārmaiņām. Lai garantētu klimata ziņā pārdomātas prakses pieņemšanu, ir jānodrošina finansiāli stimuli, lai uzlabotu lauksaimnieku spējas vai palielinātu viņu piekļuvi aizdevumiem ar atvieglotiem nosacījumiem nolūkā atbalstīt sākotnējos ieguldījumus ilgtspējīgā praksē un tehnoloģijās. Tas var palīdzēt lauksaimniekiem izmantot pasākumus, kas ir sociāli un ekoloģiski izdevīgi, bet rada augstas sākotnējās izmaksas.

Šā pasākuma īstenošanas izmaksas galvenokārt ir atkarīgas no pielāgoto kultūraugu vai šķirņu sēklu cenas un no nepieciešamajām ieguldījumu izmaksām (ja tādas ir) saimniecībā (piemēram, jauna veida iekārtu iegāde). Turklāt, lai gan jaunu viengadīgu kultūru ieviešanas izmaksas ir diezgan ierobežotas, jaunu koku sugu vai šķirņu ieviešana varētu radīt lielākas ieguldījumu izmaksas, tādējādi palielinot risku lauksaimniekiem.

Galvenie ieguvumi no jaunu sugu un šķirņu ieviešanas ir lielāka vai stabila kultūraugu ražība un lauksaimnieku ienākumi, jo kultūraugi ir labāk pielāgojami videi, kurā tos audzē, un augkopības sistēmas ir noturīgākas pret klimatiskajiem riskiem. Turklāt dažādu kultūraugu sugu un šķirņu ieviešana noved pie lauksaimnieciskās ražošanas dažādošanas, kas var radīt pozitīvu ietekmi uz biodaudzveidību, ekosistēmu pakalpojumu sniegšanu un sinerģiju ar klimata pārmaiņu mazināšanu, uzlabojot oglekļa uzglabāšanu augsnē. Tomēr dažiem no šiem papildu ieguvumiem var būt nepieciešams laiks, lai tie izpaustos.

Pielāgotu kultūraugu un šķirņu izmantošana būtu jāatbalsta ar skaidru politiku un procedūrām. Eiropas Savienības kopējā lauksaimniecības politika (KLP) un valstu un reģionālās lauku programmas ir vieni no galvenajiem šā pasākuma īstenošanas virzītājspēkiem. Kopējā lauksaimniecības politika, izmantojot “zaļos tiešos maksājumus” (jeb “zaļo saimniekošanu”) (KLP pirmais pīlārs), atbalsta lauksaimniekus, kuri ievieš vai saglabā tādu lauksaimniecības praksi (piemēram, kultūraugu dažādošanu), kas palīdz sasniegt vides un klimata mērķus. Turklāt KLP otrais pīlārs — ES lauku attīstības politika, kas izstrādāta, lai atbalstītu lauku apvidus, — ļauj reģionālajām, valsts un vietējām iestādēm formulēt savas individuālās lauku attīstības programmas un cita starpā atbalsta pasākumus dabas resursu ilgtspējīgai pārvaldībai un rīcībai klimata jomā, tostarp saglabāšanas lauksaimniecības praksi. Otrā pīlāra programmas tiek līdzfinansētas no ES fondiem un reģionālajiem vai valsts fondiem.

Ir vajadzīgs viens gads, lai mainītu viengadīgo kultūru kultivētās šķirnes un iegūtu produkciju, savukārt koku kultūrām ir vajadzīgi vairāki gadi (desmitgades), lai augi sasniegtu briedumu un kļūtu rentabli.

Dzīves ilgums ir saistīts ar izvēlēto kultūru un šķirņu audzēšanas ekonomisko izdevīgumu.