Ūdens ierobežojumi un ūdens normēšana

Lai veicinātu ūdens ierobežošanas un ūdens normēšanas pasākumu pieņemšanu un īstenošanu, ir vajadzīga dažādu dalībniekulīdzdalība. Vissvarīgākās skartās nozares ir iekšzemes ūdensapgāde, lauksaimniecība, rūpniecība un tūrisms, un ieinteresētās personas ir privātpersonas, organizācijas, iestādes, lēmumu pieņēmēji vai politikas veidotāji, kas nosaka vai ietekmē šos pasākumus. Papildus iespējām valsts iestādēm veikt tiešu kontroli un izpildi, ieinteresēto personu iesaistīšana ir būtiska šādu pasākumu plašai un pareizai īstenošanai un precizēšanai, lai panāktu pēc iespējas lielāku efektivitāti. 

Ūdens ierobežošanas un ūdens normēšanas pasākumus bieži īsteno kā daļu no sausuma pārvaldības plāniem vai stratēģijām. Ir svarīgi veicināt visu attiecīgo ieinteresēto personu aktīvu līdzdalību šo plānu izstrādē, lai pirms lēmumu pieņemšanas procesa iegūtu dažādu ieinteresēto personu viedokļus un mazinātu konfliktus starp ieinteresētajām personām. Mērķtiecīgs likumīgo ieinteresēto personu apraksts, tostarp to intereses, vērtības un pieejas riskam, ir priekšnoteikums šādu plānu un stratēģiju izstrādei un izpratnes nodrošināšanai par to saikni ar iestāžu sausuma politiku. Vietējām ieinteresētajām personām ir vislabākās zināšanas par dažādām ūdens izmantošanas nozarēm un hidroloģiskā cikla komponentiem, un tās var nodrošināt, ka mērķi ir saskaņoti un tiek īstenoti tur, kur sociālekonomiskās izmaksas ir viszemākās. Aktīva līdzdalība palīdz sasniegt optimālu ilgtspējīgu līdzsvaru, ņemot vērā sociālos, ekonomiskos un vides aspektus un ilgtermiņā veicinot vienprātīgu lēmumu pieņemšanu. 

Potenciāla konflikta avota piemērs ir ūdens resursu sadale starp dzeramā ūdens nozari un lauksaimniecības nozari sausuma situācijās. Prioritāte parasti tiek piešķirta dzeramā ūdens nozarei, kas apmierina 100 % vajadzību, savukārt lauksaimnieciskajai apūdeņošanai piešķirtie daudzumi ir atkarīgi no atlikušās ūdens pieejamības un reti atbilst vajadzībām. Lai palielinātu atbalstu sausuma periodu ūdens izmantošanas prioritāšu noteikšanai, kā noteikts sausuma pārvaldības plānos un stratēģijās, ir svarīgi savest kopā ieinteresētās personas no dzeramā ūdens un lauksaimniecības nozares un dot iespēju diskusijām par to, kā noteikt prioritātes un līdzsvarot dažādas intereses. 

Ūdens ierobežojumi un normēšana ir ļoti efektīvi pasākumi, lai samazinātu ūdens pieprasījumu ūdens trūkuma un ārkārtas sausuma situācijās. Tos var īstenot ļoti ātri, un tiem ir ātra ietekme uz ūdens pieprasījuma samazināšanu. Dažos gadījumos tie ir pat efektīvi ilgtermiņā, kad ierobežojumi vairs netiek piemēroti mācīšanās efektu dēļ. Tomēr abus pasākumus nevajadzētu apzināti īstenot, lai ilgtermiņā mazinātu ūdens trūkuma problēmas. Svarīgs panākumu faktors kopumā ir ieinteresēto personu un plašas sabiedrības apzināta iesaistīšanās un juridiskās pilnvaras ieviest sabiedrībai ūdens ierobežojumus. 

Ierobežojošs faktors ir tas, ka pasākumi ir efektīvi tikai tad, ja tiek kontrolēta atbilstība, kas var radīt augstas uzraudzības izmaksas. Turklāt nepieciešamo sausuma pārvaldības plānu, procedūru un tiesību aktu izstrāde ir ļoti laikietilpīgs process, kas saistīts ar administratīvajām izmaksām. 

Obligāti ūdens ierobežojumi var radīt ievērojamus ūdens ietaupījumus īsā laikā, kas ir salīdzināmi tikai ar ievērojamu cenu pieaugumu. Pagaidu situācijās ar kritiski ierobežotu ūdensapgādiparasti priekšroka tiek dota ierobežojumiem, nevis ekonomiskiem instrumentiem. Tomēr šādi pasākumi ir saistīti ar sociālekonomiskās labklājības samazināšanos un ievērojamiem valdības ieņēmumu plūsmu samazinājumiem, kas var būt vajadzīgi, lai īstenotu sistēmas efektivitātes pasākumus. Ūdens ierobežojumi rada neērtības, sadales efektivitātes izmaksas, kā arī ievērojamas izpildes nodrošināšanas izmaksas. 

Citi pasākumi, piemēram, detalizēti sausuma pārvaldības plāni un uzticamas sausuma agrīnās brīdināšanas sistēmas ieviešana, kas ļauj piesardzīgāk izmantot atlikušos ūdens resursus, ir būtiski no ekonomiskā viedokļa, jo tie var palīdzēt samazināt risku, ka tiks noteikti stingri ūdens ierobežojumi vai normēšanas pasākumi. 

Ūdens pamatdirektīva (ŪPD) var orientēt kompetentās pārvaldes iestādes uz ūdens taupīšanu kopumā. Ūdens pamatdirektīvas 9. pantu (ūdens cenas noteikšana) var īstenot apvienojumā ar ūdens ierobežojumiem. Sausuma pārvaldības plāni, uz kuriem var attiekties arī ŪPD pasākumu programma, parasti ietver ierobežojumus un metodes normēšanai sausuma gadījumā. Prakse ierobežot ūdens izmantošanu ūdens trūkuma vai sausuma laikā ir iekļauta daudzu dalībvalstu ūdens sadales politikā, un dažāsdalībvalstīs ierobežojumus nosaka saskaņā ar ūdens lietotāju hierarhiju. Reizēm ieguves noteikumi ir stingrāki teritorijās, kurās ir hronisks ūdens trūkums. 2020.gadātika pieņemta jauna ES regula par ūdens atkalizmantošanas minimālajām prasībām lauksaimnieciskajaiapūdeņošanai (Regula (ES) 2020/741). Atkārtoti izmantotais ūdens ir būtisks resurss ūdens trūkuma laikā. 

Ūdens ierobežošanas un normēšanas pasākumus var īstenot ļoti ātri ūdens trūkuma un sausuma situācijās (dažu dienu līdz nedēļu laikā). Skaidras procedūras, piemēram, tās, kas noteiktas sausuma pārvaldības plānā, var paātrināt šo pasākumu īstenošanu. Tomērvienošanās par šādām procedūrām var būtlaikietilpīgāks process, jo tajā būtu jāiesaista visas attiecīgās ieinteresētās personas, un tām var būtpretrunīgas intereses, piemēram, par ūdens piegādes prioritāšu noteikšanu dažādām nozarēm. 

Ūdens atpūtaslaiks un normēšanas pasākumi parastiirilgāki par 1 gadu, jo tos piemēro kā ārkārtas pasākumus ūdenstrūkuma un sausuma situācijās. Šo nepilnīgogarantiju efektivitāte būtupastāvīgi jāizvērtē, un šo pasākumu īstenošanas procedūras būtu attiecīgi jāpielāgo. Pastāvīga ūdens trūkuma gadījumāpriekšroka būtu jādod citiem pasākumiem, kas tiek īstenoti un saglabāti ilgtermiņā.