Ūdens ierobežojumi un ūdens normēšana

Sausos reģionos vai reģionos, kas saskaras ar ūdens trūkumu atkārtota sausuma dēļ, ūdens ierobežojumi un ūdens normēšana parasti tiek piemēroti nesaistoši pasākumi. Ūdens ierobežojumi ierobežo noteiktus ūdens izmantošanas veidus, piemēram, zālāju apūdeņošanu, automašīnu mazgāšanu, peldbaseinu piepildīšanu vai ietvju zonu noslīdēšanu. Ierobežojumi var ierobežot ūdens pieejamību apjoma un/vai laika ziņā, kad to var izmantot. Ūdens normēšana ietver ūdens piegādes pagaidu apturēšanu vai spiediena samazināšanu zem līmeņa, kas nepieciešams pienācīgai piegādei normālos apstākļos, kas ietekmē visus ūdens lietotājus. Racionalizācija nodrošina, ka kritiski ierobežoti ūdens krājumi tiek sadalīti tādā veidā, ka tiek piegādāts pietiekams ūdens daudzums, lai saglabātu sabiedrības veselību un drošību.

Ūdens ierobežojumus un, mazākā mērā, ūdens normēšanu bieži izmanto īslaicīga ūdens trūkuma situācijās, piemēram, sausuma laikā. Tās ļauj vietējām vai pat reģionālajām un valsts pārvaldes iestādēm pārvarēt ūdens krīzes, samazinot patēriņu. Visos gadījumos, kad šos pagaidu pasākumus, kas paredz zemas izmaksas, nepapildina uzvedības maiņa, kas vērsta uz apzinātāku ūdens izmantošanu cilvēku vidū, paredzams, ka pieprasījums pēc ūdens un tā izmantošana atkal pieaugs un pēc ierobežojumu atcelšanas atgriezīsies iepriekšējā līmenī. 

Lai atvieglotu ūdens ierobežojumu īstenošanu un ūdens normēšanu kā ārkārtas pasākumus ilgstoša sausuma situācijās, noderīgs instruments ir prioritāšu noteikšanas shēmas dažādiem ūdens izmantojumiem. Šīs shēmas var izstrādāt kā daļu no sausuma pārvaldības plāniem un sarindot dažādos ūdens izmantojumus pēc to vietējās prioritātes. Prioritāšu noteikšanas shēmas noteikšanai var izmantot dažādus rādītājus, lai izprastu ilgstoša sausuma ietekmi gan uz vides, gan sociālekonomisko izmantojumu, piemēram: 

• ietekme uz dzeramā ūdens apgādi; 
• Ietekmes uz vidi rādītāji: piemēram, zivju sugu mirstība, ietekme uz upju krastiem un bioloģisko daudzveidību (floru), bioloģiskās daudzveidības zudums sauszemes teritorijās atkarībā no ūdens sistēmas, ietekme uz mitrājiem, palielināts meža ugunsgrēku risks, ekoloģiskais stāvoklis utt.; 
• Ietekmes rādītāji attiecībā uz sociālekonomisko izmantojumu (piemēram, rūpnieciskais izmantojums, elektroenerģijas ražošana, lauksaimniecība, tūrisms, ūdens tiesības, transports utt.).

Dzeramā ūdens piegāde ir prioritāra izmantošana lielākajā daļā Eiropas valstu, un prioritāšu noteikšanas shēmām vienmēr būtu jānodrošina pietiekams daudzums iedzīvotāju. 

Sausums katru gadu skar ievērojamu daļu Eiropas iedzīvotāju, un paredzams, ka klimata pārmaiņu ietekmes dēļ tā biežums un smagums palielināsies. Paredzams, ka Dienvideiropa tiks skarta visvairāk. Ūdens ierobežojumi un ūdens normēšana var nodrošināt īslaicīgu ārkārtas reakciju uz sausumu un ūdens trūkuma apstākļiem. Ņemot vērā paredzamo klimata pārmaiņu ietekmi un pastāvīgu vai atkārtotu ūdens trūkumu, priekšroka būtu jādod citiem pasākumiem un tie būtu jāsaglabā ilgtermiņā, piemēram, ūdens taupīšanas pasākumiem, lai samazinātu pieprasījumu pēc ūdens, un inovatīvām stratēģijām, lai palielinātu ūdensapgādi, izmantojot ūdens atkalizmantošanu, piemēram, lietus ūdens savākšanu, pelēkā ūdens reciklēšanu un atsāļošanu. 

Lai atvieglotu ūdens ierobežošanas un ūdens normēšanas pasākumu pieņemšanu un īstenošanu, ir vajadzīga dažādu ieinteresēto personu līdzdalība. Vissvarīgākās skartās nozares ir iekšzemes ūdensapgāde, lauksaimniecība, rūpniecība un tūrisms, un ieinteresētās personas ir privātpersonas, organizācijas, iestādes, lēmumu pieņēmēji vai politikas veidotāji, kuri nosaka vai kurus ietekmē šie pasākumi. Papildus iespējām publiskām iestādēm veikt tiešu kontroli un izpildi, ieinteresēto personu iesaistīšanai ir izšķiroša nozīme šādu pasākumu plašā un pienācīgā īstenošanā un precizēšanā, lai panāktu pēc iespējas lielāku efektivitāti. 

Ūdens resursu ierobežošanas un ūdens normēšanas pasākumus bieži īsteno sausuma pārvaldības plānu vai stratēģiju ietvaros. Ir svarīgi veicināt visu attiecīgo ieinteresēto personu aktīvu līdzdalību šo plānu izstrādē, lai pirms lēmumu pieņemšanas procesa iegūtu dažādus ieinteresēto personu viedokļus un mazinātu konfliktus starp ieinteresētajām personām. Lai izstrādātu šādus plānus un stratēģijas un nodrošinātu izpratni par to saikni ar institucionālo sausuma politiku, ir nepieciešams mērķtiecīgs apraksts par leģitīmajām ieinteresētajām personām, tostarp to interesēm, vērtībām un riska pieejām. Vietējām ieinteresētajām personām ir vislabākās zināšanas par dažādām ūdens izmantošanas nozarēm un hidroloģiskā cikla komponentiem, un tās var nodrošināt, ka mērķi ir saskaņoti un tiek īstenoti tur, kur sociālekonomiskās izmaksas ir viszemākās. Aktīva līdzdalība palīdz sasniegt optimālu ilgtspējīgu līdzsvaru, ņemot vērā sociālos, ekonomiskos un vides aspektus un veicinot vienprātīgas lēmumu pieņemšanas turpināšanu ilgtermiņā. 

Potenciāla konflikta avota piemērs ir ūdens resursu sadalījums starp dzeramā ūdens nozari un lauksaimniecības nozari sausuma situācijās. Prioritāte parasti tiek piešķirta dzeramā ūdens nozarei, kas apmierina 100 % vajadzību, savukārt lauksaimnieciskajai apūdeņošanai piešķirtie daudzumi ir atkarīgi no atlikušā ūdens pieejamības un reti atbilst vajadzībām. Lai palielinātu atbalstu prioritāšu noteikšanai attiecībā uz ūdens izmantošanu sausuma periodos, kā noteikts sausuma pārvaldības plānos un stratēģijās, ir svarīgi apvienot ieinteresētās personas no dzeramā ūdens un lauksaimniecības nozares un ļaut diskutēt par to, kā noteikt prioritātes un līdzsvarot dažādas intereses. 

Ūdens ierobežojumi un normēšana ir ļoti efektīvi pasākumi, lai samazinātu ūdens pieprasījumu ūdens trūkuma un ārkārtas sausuma situācijās. Tos var īstenot ļoti ātri, un tiem ir ātra ietekme uz ūdens pieprasījuma samazināšanu. Dažos gadījumos tie ir pat efektīvi ilgtermiņā, kad mācību rezultātu dēļ ierobežojumi vairs netiek piemēroti. Tomēr abus pasākumus nevajadzētu apzināti īstenot, lai ilgtermiņā mazinātu ūdens trūkuma problēmas. Svarīgs panākumu faktors kopumā ir ieinteresēto personu un plašas sabiedrības apzināta iesaiste un juridiskās pilnvaras ieviest ūdens ierobežojumus sabiedrībai. 

Ierobežojošs faktors ir tas, ka pasākumi ir efektīvi tikai tad, ja tiek kontrolēta atbilstība, kas var radīt augstas monitoringa izmaksas. Turklāt nepieciešamo sausuma pārvaldības plānu, procedūru un likumu izstrāde ir ļoti laikietilpīgs process, kas saistīts ar administratīvajām izmaksām. 

Obligāti ūdens resursu ierobežojumi īsā laikā var radīt ievērojamus ūdens ietaupījumus, kas ir salīdzināmi tikai ar ievērojamu cenu pieaugumu. Pagaidu situācijās ar kritiski ierobežotu ūdensapgādi ierobežojumi parasti ir labvēlīgāki nekā ekonomiskie instrumenti. Tomēr šādi pasākumi ir saistīti ar sociālekonomiskās labklājības samazināšanos un ievērojamiem valdības ieņēmumu plūsmu samazinājumiem, kas var būt vajadzīgi, lai īstenotu sistēmas efektivitātes pasākumus. Ūdens ierobežojumi rada neērtības izmaksas, sadales efektivitātes izmaksas, kā arī ievērojamas izpildes izmaksas. 

Citi pasākumi, piemēram, sīki izstrādāti sausuma pārvaldības plāni un uzticamas sausuma agrīnās brīdināšanas sistēmas ieviešana, kas ļauj piesardzīgāk izmantot atlikušos ūdens resursus, ir svarīgi no ekonomiskā viedokļa, jo tie var palīdzēt samazināt risku, ka tiks noteikti stingri ūdens ierobežojumi vai normēšanas pasākumi. 

Ūdens pamatdirektīva (ŪPD) var virzīt kompetentās pārvaldes iestādes uz ūdens taupīšanu kopumā. ŪPD 9. pantu (ūdens cenas) var īstenot apvienojumā ar ūdens ierobežojumiem. Sausuma pārvaldības plānos, uz kuriem var attiekties arī ŪPD pasākumu programma, sausuma gadījumos parasti ir iekļauti ierobežojumi un normēšanas metodes. Prakse ierobežot ūdens izmantošanu ūdens trūkuma vai sausuma laikā ir iekļauta daudzu dalībvalstu ūdens sadales politikā, un dažās dalībvalstīs ierobežojumus nosaka saskaņā ar ūdens lietotāju hierarhiju. Apgabalos, kuros ir hronisks ūdens trūkums, ieguves noteikumi dažkārt ir stingrāki. 2020. gadā tika pieņemta jauna ES regula par minimālajām prasībām ūdens atkalizmantošanai lauksaimnieciskajā apūdeņošanā (Regula (ES) 2020/741). Atkārtoti izmantotais ūdens ir būtisks resurss ūdens trūkuma laikā. 

Ūdens trūkuma un sausuma situācijās ūdens ierobežošanas un normēšanas pasākumus var īstenot ļoti ātri (dažu dienu līdz nedēļu laikā). Skaidras procedūras, piemēram, tās, kas noteiktas sausuma pārvaldības plānā, var paātrināt šo pasākumu īstenošanu. Tomēr vienošanās par šādām procedūrām var būt laikietilpīgāks process, jo tajā būtu jāiesaista visas attiecīgās ieinteresētās personas, un tam var būt pretrunīgas intereses, piemēram, attiecībā uz ūdens piegādes prioritāšu noteikšanu dažādām nozarēm. 

Ūdens ierobežotāju un normēšanas pasākumu kalpošanas laiks parasti ir ilgāks par vienu gadu, jo tos piemēro kā ārkārtas pasākumus ūdens trūkuma un sausuma situācijās. Šo mea sures efektivitāte būtu pastāvīgi jānovērtē un procedūras, ar kurām īsteno šos pasākumus, attiecīgi jāpielāgo. Pastāvīga ūdens trūkuma gadījumā priekšroka būtu jādod citiem pasākumiem, kas tiek īstenoti un uzturēti ilgtermiņā.