Principi un veiksmes faktori

Principi un veiksmes faktori

Pielāgošanās klimata pārmaiņām attiecas uz politiku, praksi un projektiem, kas var vai nu samazināt riskus, samazinot neaizsargātību un/vai pakļautību klimata pārmaiņām, un/vai izmantot iespējas, kas saistītas ar klimata pārmaiņām. Pielāgošanās ietekmē visus lēmumu pieņemšanas līmeņus, visus reģionus, kā arī lielāko daļu nozaru. Pielāgošanās ir jāstrukturē kā starpnozaru, daudzlīmeņu un starpreģionāla darbība, kas apvieno dalībniekus ar dažādām zināšanām, interesēm un vērtībām. Pielāgošanās nenozīmē vienkārši darīt vairāk, bet gan jaunus domāšanas veidus un rīcību riska un apdraudējumu, nenoteiktības un sarežģītības gadījumos. Lai izpētītu piemērotus pielāgošanās ceļus esošo ievainojamību novēršanai un noturības palielināšanai, cilvēkiem un organizācijām būs jāmācās strukturēti. Lai gan katram pielāgošanās procesam ir jāatbilst kontekstam, vairāki turpmāk izklāstītie pamatprincipi ir vispāratzīti, lai atbalstītu labu pielāgošanos.

Vairāki pielāgošanās politikas procesa principi ir vispāratzīti par galvenajiem labas pielāgošanās faktoriem. Šie principi (pamatojoties uz UKCIP, 2005. gads; Adger et al. 2005. gads; Prutsch et al. 2010. gads; Brūns et al. 2011, Southern Voices on Adaptation (Dienvidu balsis par pielāgošanos), CARE 2015) ir:

1. Pielāgošanās pasākumiem jābūt ilgtspējīgiem — pielāgošanās pasākumiem nevajadzētu ne veicināt klimata pārmaiņas, ne ierobežot klimata pārmaiņu mazināšanas centienus, tāpēc būtu jāizmanto sinerģija ar klimata pārmaiņu mazināšanas mērķiem un jāizvairās no konfliktiem. Turklāt tam nevajadzētu mazināt citu dabiskās vides daļu, sabiedrības vai uzņēmumu spēju pielāgoties citur (piemēram, izmantot gruntsūdeni apūdeņošanai sausos reģionos, kas izraisa gruntsūdeņu līmeņa pazemināšanos un ierobežo pieejamo dzeramā ūdens daudzumu). Ja iespējams, veicināt pielāgošanās centienus, kas uzlabo dabas sistēmu spēju palielināt noturību (piemēram, uz ekosistēmām balstītas pieejas un dabā balstīts risinājums), mazinot klimatiskos riskus.
2. Darbs partnerībā – apzināt skartos dalībniekus (piemēram, no publiskām iestādēm, NVO, uzņēmumiem, vietējām kopienām un cilvēkiem) un sadarboties ar tiem visos attiecīgajos līmeņos, kā arī nodrošināt, ka viņi ir labi informēti un mudināti strādāt pie pielāgošanās. Formulēt, definēt risinājumus un noteikt to prioritātes, īstenot un uzraudzīt pielāgošanās rīcībpolitikas un plānot līdzdalīgā un iekļaujošā veidā.
3. Pielāgošanās procesam jābūt balstītam uz pierādījumiem, pilnībā izmantojot jaunākos pētījumus, datus un praktisko pieredzi, lai lēmumu pieņemšana būtu labi pamatota un balstīta uz informāciju.
4. Pārvaldīt klimata un ar klimatu nesaistītos riskus, izmantojot līdzsvarotu pieeju — klimata pārmaiņas ir tikai viens no daudzo faktoru aspektiem, kas ietekmē sociālo, dabas un ekonomisko attīstību. Tāpēc pielāgošanās procesā ir jāizmanto holistiska pieeja, kas ietver gan klimata, gan ar klimatu nesaistītu risku pārvaldību.
5. Novērst riskus, kas saistīti ar iepriekšējām un pašreizējām klimata svārstībām un ekstremāliem laikapstākļiem – tam vajadzētu būt sākumpunktam prognozējošām darbībām, lai novērstu riskus un iespējas, kas saistītas ar ilgtermiņa klimata pārmaiņām. Ir svarīgi nodrošināt koordināciju un ciešu sinerģiju ar katastrofu riska mazināšanu/pārvaldību (piemēram, ziņojums par pielāgošanos klimata pārmaiņām un katastrofu riska mazināšanu Eiropā).
6. Par prioritāti būtu jānosaka reaģēšana uz ietekmi uz klimatu, piemēram, lielāku uzmanību pievēršot nozarēm, kuras visvairāk skar laikapstākļi un klimats, nozarēm ar ilgtermiņa darbmūžu vai ietekmi, kurās ir iesaistīti būtiski ieguldījumi vai augstas vērtības vai kurās ir iesaistīts atbalsts kritiskajai valsts infrastruktūrai.
7. Pielāgošanās ir jāpielāgo klimata pārmaiņu problēmas risināšanai vajadzīgajam mērogam (piemēram, valsts/reģionālais/vietējais/nozaru/pārrobežu) — risinājumi ir jāpielāgo individuālām situācijām, pievēršoties arī pienākumiem un finansējumam.
8. Pielāgošanās procesam vajadzētu būt elastīgam — lai gan nākotnes klimats joprojām ir neskaidrs, būtu jāapsver iespējas dažās jomās (piemēram, nozarēs ar ilgtermiņa plānošanas perspektīvu) un jāpieņem lēmumi, kurus var viegli pielāgot. Tādējādi būtu jāatzīst, cik vērtīgi ir pielāgošanās risinājumi, kas nerada nekādas bažas vai rada nelielu nožēlu un ir izdevīgi abām pusēm, ņemot vērā izmaksu lietderību un daudzos ieguvumus, kā arī to, cik vērtīga ir pakāpeniska pielāgošanās pieeja.
9. Pielāgošanās procesam jābūt pārredzamam — pilnībā jāinformē par dažādu pielāgošanās risinājumu ietekmi un izmaksām gan īstermiņā, gan ilgtermiņā un jāsniedz pēc iespējas sīkāka informācija. Pielāgošanas lēmumi arī ir saistīti ar vērtību, piemēram, attiecībā uz pieņemamo riska līmeni. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai lēmumi un resursu piešķīrumi būtu pārredzami, lai varētu vienoties par taisnīgiem un līdzsvarotiem risinājumiem.
10. Nepārtraukti pārskatīt pielāgošanās lēmumu efektivitāti, lietderību, taisnīgumu un leģitimitāti, lai tos pakāpeniski uzlabotu atbilstoši pierādījumu un zināšanu attīstībai par klimata pārmaiņu ietekmi. Tam nepieciešama risku, kā arī pielāgošanās politikas pasākumu uzraudzība un atkārtota novērtēšana.