Principi un panākumu faktori

Principi un panākumu faktori

Pielāgošanās klimata pārmaiņām attiecas uz politiku, praksi un projektiem, kas var vai nu samazināt riskus, samazinot neaizsargātību un/vai pakļautību klimata pārmaiņām, un/vai izmantot ar klimata pārmaiņām saistītās iespējas. Pielāgošanās ietekmē visus lēmumu pieņemšanas līmeņus, visus reģionus, kā arī lielāko daļu nozaru. Pielāgošanās ir jāstrukturē kā starpnozaru, daudzlīmeņu un starpreģionāla darbība, kas apvieno dalībniekus ar dažādām zināšanām, interesēm un vērtībām. Pielāgošanās nenozīmē tikai darīt vairāk, tā nozīmē jaunus domāšanas veidus un riska un apdraudējumu, nenoteiktības un sarežģītības novēršanu. Lai izpētītu piemērotus pielāgošanās ceļus esošās neaizsargātības novēršanai un noturības palielināšanai, būs vajadzīgs strukturēts cilvēku un organizāciju mācīšanās process. Lai gan katram pielāgošanās procesam ir jābūt atkarīgam no konteksta, vairāki turpmāk izklāstītie pamatprincipi ir vispāratzīti, lai atbalstītu labu pielāgošanos.

Vairākus pielāgošanās politikas procesa principus parasti atzīst par galvenajiem labas pielāgošanās faktoriem. Šie principi (pamatojoties uz UKCIP, 2005; Adger et al. 2005. gadā; Prutsch et al. 2010. gadā; Brown et al. 2011, Southern Voices on Adaptation, CARE 2015) ir šādas:

1. Pielāgošanās pasākumiem jābūt ilgtspējīgiem — pielāgošanās pasākumiem nevajadzētu veicināt klimata pārmaiņas vai ierobežot klimata pārmaiņu mazināšanas centienus, tāpēc būtu jāizmanto sinerģija ar klimata pārmaiņu mazināšanas mērķiem un jāizvairās no konfliktiem. Turklāt tam nevajadzētu mazināt citu dabiskās vides daļu, sabiedrības vai uzņēmumu spēju veikt pielāgošanos citur (piemēram, izmantot gruntsūdeni apūdeņošanai sausos reģionos, kas izraisa gruntsūdeņu līmeņa pazemināšanos un ierobežo pieejamo dzeramā ūdens daudzumu). Ja iespējams, veicināt pielāgošanās centienus, kas uzlabo dabas sistēmu spēju palielināt noturību (piemēram, uz ekosistēmām balstītas pieejas un dabā balstītus risinājumus), amortizējot klimata riskus.
2. Strādāt partnerībā – noteikt un sadarboties ar skartajiem dalībniekiem (piemēram, no publiskajām iestādēm, NVO, uzņēmumiem, vietējām kopienām un cilvēkiem) visos attiecīgajos līmeņos un nodrošināt, ka tie ir labi informēti un tiek mudināti strādāt pie pielāgošanās. Formulēt, definēt iespējas un noteikt to prioritāti, īstenot un uzraudzīt pielāgošanās politiku un plānot to līdzdalības un iekļaujošā veidā.
3. Pielāgošanai jābūt balstītai uz pierādījumiem, pilnībā izmantojot jaunākos pētījumus, datus un praktisko pieredzi, lai lēmumu pieņemšana būtu labi pamatota un informēta.
4. Pārvaldīt klimata un ar klimatu nesaistītos riskus, izmantojot līdzsvarotu pieeju — klimata pārmaiņas ir tikai viens no daudzo stresu aspektiem, kas ietekmē sociālo, dabas un ekonomisko attīstību. Tāpēc pielāgošanās procesā ir jāizmanto holistiska pieeja, kas ietver gan klimata, gan ar klimatu nesaistītu risku pārvaldību.
5. Novērst riskus, kas saistīti ar pagātnes un pašreizējām klimata svārstībām un ekstremāliem laikapstākļiem – tam vajadzētu būt sākumpunktam prognozējošiem pasākumiem, lai novērstu riskus un iespējas, kas saistītas ar ilgtermiņa klimata pārmaiņām. Ir svarīgi nodrošināt koordināciju un ciešu sinerģiju ar katastrofu riska mazināšanu/pārvaldību (piemēram, ziņojums par pielāgošanos klimata pārmaiņām un katastrofu riska mazināšanu Eiropā).
6. Reakcija uz klimata pārmaiņu ietekmi būtu jānosaka par prioritāti, piemēram, lielāku uzmanību pievēršot nozarēm, kuras meteoroloģiskie apstākļi un klimats ietekmē visvairāk, nozarēm, kurām ir ilgs darbmūžs vai ietekme, kurās tiek veikti ievērojami ieguldījumi vai tiek apdraudētas augstas vērtības, vai nozarēm, kurās tiek sniegts atbalsts kritiski svarīgai valsts infrastruktūrai.
7. Pielāgošanās ir jāpielāgo mērogam, ko prasa klimata pārmaiņu problēma (piemēram, valsts/reģionālais/vietējais/nozares/pārrobežu)– risinājumi ir jāpielāgo individuālām situācijām, pievēršoties arī pienākumiem un finansējumam.
8. Pielāgošanās pasākumiem vajadzētu būt elastīgiem — lai gan joprojām nav skaidrības par turpmāko klimatu, dažās jomās (piemēram, nozarēs ar ilgtermiņa plānošanas perspektīvu) būtu jāapsver iespējas un jāpieņem lēmumi, kurus var viegli pielāgot. Tāpēc būtu jāatzīst, cik vērtīgas ir tādas pielāgošanās iespējas, kas nerada nožēlu vai rada mazu nožēlu, un cik izdevīgas ir abām pusēm izdevīgās iespējas attiecībā uz rentabilitāti un daudzajiem ieguvumiem, kā arī pakāpeniskās pieejas vērtība pielāgošanās jomā.
9. Pielāgošanās pasākumiem jābūt pārredzamiem — pilnībā jāinformē par dažādu pielāgošanās pasākumu ietekmi un izmaksām gan īstermiņā, gan ilgtermiņā un jāsniedz pēc iespējas sīkāka informācija. Pielāgošanās lēmumi arī ir saistīti ar vērtību, piemēram, attiecībā uz pieņemamā riska līmeni. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt lēmumu un resursu piešķiršanas pārredzamību, lai varētu vienoties par taisnīgiem un līdzsvarotiem risinājumiem.
10. Nepārtraukti pārskatīt pielāgošanās lēmumu efektivitāti, lietderību, taisnīgumu un leģitimitāti, lai tos pakāpeniski uzlabotu atbilstoši tam, kā attīstās pierādījumi un zināšanas par klimata pārmaiņu ietekmi. Tam nepieciešama risku, kā arī pielāgošanās politikas/pasākumu uzraudzība un atkārtota novērtēšana.