Ekspluatācijas drošības uzlabošana atkrastes un piekrastes operācijās

Ieinteresētās personas, kas iesaistītas drošības uzlabošanā atkrastes un sauszemes darbībās, ir zvejniecības un akvakultūras aģentūras, ostu iestādes un publiskās struktūras, kuru kompetencē ir drošība jūrā (krasta apsardze) un noteikumu un standartu izstrāde. Kuģu un citu jūras iekārtu, piemēram, zivjaudzētavu vai ostu struktūru, drošības nodrošināšanā sava loma ir arī projektētājiem un laivu būvētājiem. Ir ieteicama plašas līdzdalības pieeja, iesaistot vietējās kopienas, lai palielinātu informētību par drošības jautājumiem. FAO ir īpaši ieteikusi holistisku pieeju, uzsverot, ka zvejnieku drošību nevajadzētu risināt tikai ar valdības pasākumiem, bet arī ar koordinētiem augšupējiem pasākumiem.

Skaidra un konkrētai vietai raksturīga galveno klimata risku apzināšana un izpratne par drošības sekām ir vieni no galvenajiem faktoriem, kas palīdz izvēlēties vispiemērotāko pielāgošanās pasākumu ekspluatācijas drošības uzlabošanai. Kopīgie šķēršļi šim pielāgošanās risinājumam patiešām attiecas uz nepieciešamību pēc labākiem pierādījumiem un uzticēšanās klimata pārmaiņu prognozēm un ietekmei. Uzticēšanās klimata pārmaiņu prognozēm ir īpaši nepieciešama, lai pienācīgi ņemtu vērā ar klimata pārmaiņām saistītos riskus, kā arī daudzus citus riskus, kas ietekmē nozari, un liktu uzņēmumiem ieguldīt līdzekļus, lai pielāgotos klimata pārmaiņām. Turklāt ilgtermiņa klimata pārmaiņu prognozes var būt slikti savietojamas ar īsākiem investīciju termiņiem jūrniecības uzņēmējdarbībā.

Šis risinājums ietver pasākumus, kurus var īstenot ar nelielu ietekmi uz resursiem (piemēram, drošības pamataprīkojuma pieņemšana, nelieli infrastruktūras pielāgojumi, lai palielinātu sauszemes darbību noturību) vai ar lieliem resursiem, piemēram, pārstrādes vietu vai jūras ostu pacelšanas vai pārvietošanas gadījumā, kas var būt ļoti dārgi.

Ieguvumi ietver zvejnieku un uzņēmēju cilvēku drošību un izvairīšanos no iespējamiem ekonomiskiem zaudējumiem, ko rada ostu slēgšana, infrastruktūras bojājumi, darbības pārtraukšana un ostā iestrēguši zvejas kuģi. Jūras kravu pārvadājumi ir būtiski, lai pārvadātu lielus preču apjomus lielos attālumos, un tie ir daudz mazāk oglekļietilpīgi nekā autotransports. Tādējādi pasākumi, kuru mērķis ir uzlabot tā drošību, ir ļoti svarīgi tālsatiksmes loģistikas uzņēmumu dzīvotspējai un ilgtspējai. Izšķiroša nozīme ir arī rūpnieciskajiem ražotājiem, kas paļaujas uz to, lai saņemtu savas piegādes un piegādātu savus produktus galamērķa tirgos.

Tā kā drošība jūrā ir pasaules mēroga jautājums attiecībā uz visām jūrniecības darbībām, starptautiskos noteikumus galvenokārt ir izstrādājusi Starptautiskā Jūrniecības organizācija (SJO), nosakot globālus standartus starptautiskās kuģniecības drošumam, drošībai un ekoloģiskajiem raksturlielumiem. Skaidrs piemērs ir SOLAS, viens no svarīgākajiem līgumiem, kas attiecas uz kuģošanas drošību.

Drošība jūrā ir arī Eiropas jūras transporta politikas galvenais elements, lai aizsargātu pasažierus, apkalpes locekļus, jūras vidi un piekrastes reģionus. Eiropas tiesību aktos ir iekļauti SJO standarti un paredzēti papildu pasākumi, izmantojot plašu direktīvu un regulu kopumu attiecībā uz apmācību un kvalifikāciju, kuģu aprīkojumu, kuģu un ostas iekārtu drošību un pasažieru kuģu drošību. Konkrētāk, Eiropas Savienības Jūras drošības stratēģijā un tās rīcības plānā (2014. gads) klimata pārmaiņas un ekstremāli notikumi ir identificēti kā viens no galvenajiem apdraudējumiem un riskiem jūras transporta sistēmai un jūras infrastruktūrai, uzsverot nepieciešamību novērtēt nozares noturību pret šiem riskiem un veikt atbilstošus pielāgošanās pasākumus, lai tos mazinātu.

Kopējā zivsaimniecības politikā EJZF veicina darba apstākļu drošību un uzlabošanu saskaņā ar Savienības 1. un 2. prioritāti (Veicināt vides ziņā ilgtspējīgu, resursefektīvu, inovatīvu, konkurētspējīgu un uz zināšanām balstītu zvejniecību un akvakultūru), atbalstot ieguldījumus kuģos vai individuālajā aprīkojumā ārpus Savienības un valstu tiesību aktiem (32. pants), zvejas ostu, izsoļu namu, izkraušanas vietu un patvēruma vietu infrastruktūrā (43. pants) un akvakultūras vienību modernizācijā (48. pants).

Īstenotos vienkāršos pielāgošanās pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot drošību zvejas darbību un kuģošanas laikā, var drīzumā īstenot (1–2 gadi), savukārt sarežģītākiem risinājumiem, piemēram, ostu infrastruktūras pacelšanai/pārvietošanai, ir vajadzīgs ilgāks laiks to īstenošanai. Citi pasākumi ir daļa no nepārtrauktas un autonomas pielāgošanas procesa pēc sistēmu un ierīču vispārējas tehnoloģiskās modernizācijas.

Šī pielāgošanas iespēja būtu jāuzskata par nepārtrauktu procesu, kas prasa pakāpeniski atjaunināt drošības sistēmas un procedūras un pastāvīgi uzraudzīt to efektivitāti.