Peldvietu ūdens kvalitātes aizsardzība no notekūdeņu pārplūdes Rimini, Itālijā

Slikta mikrobu ūdens kvalitāte atpūtas pludmalēs var izraisīt dažādus apstākļus, piemēram, kuņģa-zarnu trakta, acu, ausu, ādas un elpošanas ceļu slimības (Haile, et al., 1999; Wade et al., 2003; EVA, 2024. gads).Piekrastes ūdeņu bakteriālā piesārņojuma galvenie avoti ir notekūdeņu novadīšana, tostarp notekūdeņu novadīšana, kanalizācijas pārplūdes, nokrišņu ūdens novadīšana, kanalizācijas tīkla kļūmes, piesārņoti upju novadījumi un lauksaimniecības un urbānās noteces ūdeņi (Penna et al., 2021; Claessens et al., 2014).

Rimini spēcīgi nokrišņi izraisīja notekūdeņu pārplūdi, kā rezultātā peldūdeņi pilsētas piekrastē tika piesārņoti vidēji aptuveni 10 reizes gadā (Venier, 2018). Peldēšanās aizliegumi parasti ilga no 1 līdz 4 dienām un dažos gadījumos līdz 7 dienām (ARPAE, 2023). Kombinētā notekūdeņu savākšanas sistēma nevarēja iet kopsolī ar iedzīvotāju skaita pieaugumu, tūristu skaitu un pieaugošo urbanizācijas un augsnes noslēgšanas tempu.

Pašvaldības ziemeļu daļā vairāki nelieli drenāžas kanāli, kas sākotnēji tika izmantoti tikai lietus ūdens savākšanai, tika pakāpeniski caurtekoti un integrēti notekūdeņu savākšanas sistēmā. Kanālu galā ūdensnecaurlaidīgie slūžas ar sūkņu stacijām neļāva ūdenim ieplūst jūrā un nogādāja to uz notekūdeņu attīrīšanas staciju. Smagu lietusgāžu gadījumā, kas pārslogo kanalizācijas sistēmu, šie kanāli tika atvērti jūrai, lai izvairītos no vietējām notekūdeņu pārplūdēm. Šīs neregulārās atšķaidīto notekūdeņu noplūdes jūrā izraisīja pagaidu peldēšanās aizliegumu, jo ūdenī netālu no pludmalēm bija piesārņojums. Mainīgajos klimatiskajos apstākļos paredzams, ka intensīvu nokrišņu biežums reģionā palielināsies (SNPA, 2021), tādējādi palielinot notekūdeņu pārplūžu iespējamību, kas negatīvi ietekmē peldvietu ūdens kvalitāti.

Nodalītas kanalizācijas sistēmas izveide (ja iespējams), notekūdeņu attīrīšanas sistēmas uzlabošana un uzglabāšanas tvertņu uzstādīšana pārplūdes notekūdeņu un nokrišņu ūdens savākšanai un uzglabāšanai (teritorijās ar kombinētu kanalizācijas sistēmu) ir vērsta uz to, lai samazinātu vai apturētu jūras ūdens piesārņojumu, kas rodas no pilsētu notekūdeņu pārplūdēm arvien biežāku un intensīvāku lietusgāžu laikā.

Saskaņā ar 2013. gadā pieņemto optimizēto jūras ūdens aizsardzības plānu pilsētas kanalizācijas sistēma un notekūdeņu attīrīšanas iekārta ir atjaunota un modernizēta, palielinot un uzlabojot savākšanas un attīrīšanas spējas visā teritorijā. Vairumā pilsētas daļu kombinētā kanalizācijas sistēma tika aizstāta ar atsevišķu sistēmu. Visblīvāk apbūvētajās teritorijās, kur duālā sistēma nebija iespējama, tika izveidota vai paplašināta sūknēšanas sistēma, tostarp krātuve noteces un notekūdeņu savākšanai.

Sistēmā ietilpst 2020. gadā pabeigta pazemes iekārta noteces ūdeņu savākšanai ārkārtēju lietusgāžu laikā. Pēc tam, kad spiediens uz pilsētas sistēmu ir samazinājies, noteces ūdeņi tiek secīgi novadīti kanalizācijas sistēmā un nogādāti attīrīšanas iekārtā. Ja tiek sasniegta uzglabāšanas jauda, atšķaidītie notekūdeņi nonāk jūrā. Iekārta sastāv no divām glabāšanas tvertnēm, kas atrodas 40 metrus zem zemes; pirmais rezervuārs ar 14 000 kubikmetru ietilpību savāc sākotnējo nokrišņu ūdeni, savukārt otrais rezervuārs ar 25 000 kubikmetru ietilpību ir paredzēts, lai uzglabātu un ierobežotu jaukto notekūdeņu un lietus ūdeņu daudzumu, kas nonāk jūrā. Šis uzkrātais ūdens tiek novadīts jūrā 1000 metru attālumā no krasta līnijas, lai vēl vairāk samazinātu jebkādus veselības riskus pludmales lietotājiem.

Jaunu kanalizācijas cauruļu un pazemes kolektoru ierīkošanai nepieciešamie sabiedriskie darbi tika izmantoti kā iespēja atjaunot pilsētas krastmalu, aizstājot ielas un autostāvvietas ar parku. Parka celiņi, zaļās zonas un sporta objekti ir nedaudz paaugstināti, lai nodrošinātu pilsētas aizsardzību pret vētru un jūras līmeņa celšanos. Sūknēšanas iekārtas un ūdens uzkrāšanas tvertnes atrodas zem pievilcīgas ēkas, kas tiek izmantota kā belvedere ar pieejamu paceltu terasi ar skatu uz pludmalēm.

Kanalizācijas infrastruktūras atjaunošanu kopīgi pārvaldīja Rimini pašvaldība un ūdensapgādes uzņēmums, kas atbild par notekūdeņu apsaimniekošanu pilsētā. Sadarbība starp šīm struktūrām notika, pamatojoties uz Jūras ūdens aizsardzības plānu, kas tika izstrādāts kopā ar ūdensapgādes uzņēmumiem un ko vietējā iestāde (Rimini pašvaldība) pieņēma 2013. gadā. Zinātnisko atbalstu hidrauliskās sistēmas modelēšanai un turpmākiem plūdu riskiem, ko rada ārkārtēji nokrišņi, un drošības līmeņa noteikšanai sniedza reģionālā Vides aģentūra (ARPAE). Sistēmas apjoma noteikšanai izvēlētais drošības līmenis attiecas uz notikumiem, kuru faktiskais atgriešanās periods ir 1-in-50 gadi. Plāns peldvietu ūdeņu un pilsētas parka aizsardzībai ir daļa no plašāka Rimini stratēģiskā plāna, uz kuru attiecas turpmāki līdzdalības pasākumi.

Pirms pilsētas parka teritorijas “parco del mare” izveides Rimini pilsēta apspriedās ar iedzīvotājiem un pilsētas lietotājiem, ekonomikas dalībniekiem kā pludmales objektu (stabilimenti balneari), bāru, restorānu un pakalpojumu operatoriem šajā teritorijā, kā arī vides grupām. Šo ieinteresēto personu paustās īpašās vajadzības un vēlmes tika izmantotas, lai veidotu jaunā parka formu. Piemēram, vairāk vietas, nekā sākotnēji bija paredzēts, tika rezervētas brīvā laika aktivitātēm, riteņbraukšanai un iešanai kājām. Apspriešanā arī tika sniegta informācija par specifikācijām attiecībā uz šajā teritorijā izsludināto arhitektūras konkursu.

Peldvietu ūdens kvalitātes monitoringu, kā noteikts Peldvietu ūdens direktīvā (EK, 2006), veic Reģionālā vides aģentūra (ARPAE), un to veic tuvu krasta līnijai, ūdens dziļumā no 80 līdz 120 centimetriem. Monitoringa punkti ir iepriekš noteikti un atbilst punktiem, kuros potenciāli var izplūst notekūdeņi. Enterococci un E. coli baktēriju ikmēneša kontroles peldsezonas laikā (no maija sākuma līdz septembra beigām) papildina ad hoc monitorings ārkārtēju nokrišņu gadījumos vai novadīšanas gadījumos no kanalizācijas sistēmas jūrā, par ko ziņo komunālo pakalpojumu uzņēmums. Šādi notikumi izraisa piesardzības peldēšanās aizliegumus, un tiek veikti papildu monitoringa pasākumi, lai noteiktu piesārņojuma notikuma beigas. Sākot no 2020. gada, kad jaunās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas ziemeļu daļa bija gandrīz pabeigta (pašos ziemeļu posmos dažas jaunās sistēmas daļas sāka darboties vēlāk), jūrā novadīto notekūdeņu skaits un peldēšanās aizliegumi ir samazinājušies un dažās vietās samazinājušies līdz nullei.

Parks, kas izveidots starp pludmalēm un krastmalu, paaugstina promenādes līmeni par 80 centimetriem, sniedzot piemēru tam, cik spēcīgi urbanizētas piekrastes daļas var aizsargāt pret zināmu jūras līmeņa celšanos, neapdraudot pludmaļu izmantošanu tūristiem. Tajā pašā laikā augstāka jūras līmeņa celšanās scenārijos aizsardzības līmenis pret vētras uzplūdiem nebūs pietiekams, un pilsētas aizsardzībai varētu būt nepieciešami papildu pasākumi.

Kanalizācijas sistēma ir aizsargāta pret pārplūdēm 1-in-50 gadu nokrišņu notikumos. Klimata pārmaiņu apstākļos Emīlijas Romanjas reģionā tiek prognozēts retāks, bet intensīvāks nokrišņu daudzums (Sabelli, 2023). Tāpēc šodienas notikumi “viens no 50 gadiem”, visticamāk, notiks biežāk, un peldēšanās aizliegumi nākotnē netiks izslēgti.

Kopējās izmaksas (līdz 2023. gada beigām) par uzlabojumiem kanalizācijas sistēmā ir aptuveni 200 miljoni EUR. Kanalizācijas sistēmas modernizāciju ir finansējuši 3 uzņēmumi: Rimini pašvaldība (33 %), cita starpā izmantojot reģionālo un ES finansējumu, ūdensapgādes pakalpojumus (33 %) un ūdens lietotāju maksātos tarifus (33 %). Lai gan tas izraisīja kritiku (Rimini 2.0, 2018), saskaņā ar Itālijas ūdens cenu noteikšanas noteikumiem ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas pakalpojumu uzlabojumus var līdzfinansēt, palielinot patērētāju maksājumus par ūdensapgādes pakalpojumiem.

Pilsētas parka izveidi finansēja pašvaldība, kas papildus pašvaldības budžetam varēja izmantot papildu valsts un reģionālo finansējumu.

Jūras ūdens aizsardzības plāna pabeigšana nāks par labu tūrisma nozarei, uzlabojot Rimini kā piejūras kūrorta reputāciju un ļaujot pastāvīgi izmantot pludmales. Tiek lēsts, ka novērsto zaudējumu ekonomiskā vērtība, ko rada veselības apdraudējumi jūras ūdenī un no tiem izrietošie peldvietu aizliegumi peldvietām, ir aptuveni 1,5 miljoni EUR gadā (Venier, 2018, 233. lpp.).

Itālijā noteces ūdeņu novadīšana dabiskos ūdensobjektos nav atļauta saskaņā ar valsts tiesību aktiem par ūdens aizsardzību, jo šis ūdens tiek uzskatīts par piesārņotu un ir jāattīra (D.Lgs. n. 152 del 2006). Šā iemesla dēļ, izveidojot atdalītu kanalizācijas sistēmu, ir ieviesti mehānismi, lai nodrošinātu noteces ūdeņu attīrīšanu un novērstu piekrastes ūdeņu piesārņošanu ar noteces ūdeņiem gadījumā, ja tiktu sasniegta uzglabāšanas jauda.

Tādiem pasākumiem kā kanalizācijas sistēmas uzlabošana saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem nav jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.

Projekts pakāpeniski tiek īstenots dažādos pilsētas krastmalas posmos, un piekrastes ziemeļu un centrālā daļa jau ir pabeigta. Ūdenskrātuve darbojas kopš 2020. gada. Turpmākās sadaļas tiek realizētas. Visa krastmala tiks pārveidota līdz 2026. gadam.

Ekspluatācijas laiks atbilst publiskās infrastruktūras ekspluatācijas laikam.

Roberta Frisoni

Deputy Mayor for urban planning, transport and waterfront development

roberta.frisoni@comune.rimini.it

ARPAE, 2023, “Inconvenienti stagionali”, Arpae Emilia-Romagna (ARPAE) (https://www.arpae.it/it/temi-ambientali/balneazione/rapporti-balneazione/inconvenienti-stagionali), skatīts 2023. gada 24. oktobrī.

Claessens, J., et al., 2014, “The soil-water system as basis for a climate proof and healthy urban environment: iespējas, kas apzinātas Nīderlandes gadījuma pētījumā.” The Science of the total environment 485-486, 776.–784. lpp. (DOI: 10.1016/j.scitotenv.2014.02.120).

EK, 2006, Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. februāra Direktīva 2006/7/EK par peldvietu ūdens kvalitātes pārvaldību un Direktīvas 76/160/EEK atcelšanu.

EVA, 2024 (drīzumā), Reaģēšana uz klimata pārmaiņu ietekmi uz cilvēka veselību Eiropā: uzmanības centrā plūdi, sausums un ūdens kvalitāte, EVA ziņojums Nr./2024, Eiropas Vides aģentūra.

Giovanardi, F., et al., 2006, “Piekrastes ūdeņu monitoringa dati: frekvences sadalījums galvenajiem ūdens kvalitātes mainīgajiem lielumiem”, Journal of Limnology 66(2), 65.–82. lpp.

Haile, R. W., et al., 1999, The Health Effects of Swimming in Ocean Water Contaminated by Storm Drain Runoff, Epidemiology 10(4):p 355-363, 1999. gada jūlijs.      10. panta 4. punkts, 355.–363. lpp.

Montini, A., 2021, “Rimini: Piano di Salvaguardia della Balneazione e Parco del Mare”, prezentācija: Ecomondo, Rimini, 2021. gada 26. oktobris.

Penna, P., et al., 2021, “Ūdens kvalitātes integrētā sistēma: stratēģiska pieeja peldvietu ūdens apsaimniekošanas uzlabošanai”, Journal of Environmental Management 295, 113099. lpp. (DOI: 10.1016/j.envman.2021.113099).

Rimini 2.0, 2018, “Scarichi a mare e PSBO, i costi per i cittadini aumentano di 6,5 milioni di euro”, Riminiduepuntozero (https://www.riminiduepuntozero.it/scarichi-a-mare-e-psbo-i-costi-per-i-cittadini-aumentano-di-65-milioni-di-euro/), skatīts 2024. gada 24. janvārī.

Sabelli, C., 2023, “Examining the role of climate change in the Emilia-Romagna floods” (“Klimata pārmaiņu loma Emīlijas-Romanjas plūdu laikā”), Nature Italy, d43978-023-00082-z. lpp. (DOI: 10.1038/d43978-023-00082-z).

SNPA, 2021, Rapporto sugli indicatori di impatto dei cambiamenti climatei – Edizione 2021, ziņojums SNPA Nr. 21/2021, Sistema Nazionale per la Protezione dell’Ambiente (SNPA), Roma (https://www.snpambiente.it/temi/report-intertematici/cambiamenti-climatici/rapporto-sugli-indicatori-di-impatto-dei-cambiamenti-climatici-edizione-2021/).

Venier, S., 2018, “Waste Water Management in Seaside Tourism Areas: Rimini jūras ūdens aizsardzības plāns”: A. Gilardoni (red.), The Italian Water Industry: Izcilības piemēri,Springer, 225.–235. lpp.

Wade, T. J., et al., 2003, “Do US Environmental Protection Agency water quality guidelines for recreational waters prevent gastrointestinal disease? (Vai ASV Vides aizsardzības aģentūras ūdens kvalitātes vadlīnijas atpūtas ūdeņiem novērš kuņģa-zarnu trakta slimības?) sistemātisks pārskats un metaanalīze”, Environmental health perspectives 111(8), 1102.–1109. lpp.