5.2 Īstenošanas pārvaldības organizēšana dažādās nozarēs un līmeņos

5.2 Īstenošanas pārvaldības organizēšana dažādās nozarēs un līmeņos

Pielāgošanās klimata pārmaiņām ir starpnozaru, daudzlīmeņu un daudzproblēmu politikas joma, kas attiecas uz visiem sabiedrības sektoriem un prasa rīcību vairākos līmeņos, sākot ar valstu valdībām un beidzot ar vietējiem dalībniekiem. Tāpēc pielāgošanās stratēģiju un plānu īstenošanai ir vajadzīga atbilstoša institucionālā struktūra un pārvaldības sistēmas, lai nodrošinātu efektīvu, saskaņotu un nepārtrauktu īstenošanu.

Lai adaptāciju integrētu attiecīgajās politikas jomās un visos pārvaldības mērogos, ir vajadzīga koordinācija un sadarbība horizontālā un vertikālā dimensijā. Pārvaldība ir svarīga visos pielāgošanās politikas cikla posmos, sākot ar pielāgošanās procesa sākotnējo izveidi, taču vajadzība pēc horizontālas un vertikālas koordinācijas palielinās, kad valstis virzās uz īstenošanas un izvērtēšanas posmiem.

Pārvaldības satvara izveide pielāgošanās īstenošanai būtībā ietver saziņas, sadarbības un koordinācijas organizēšanu starp nozarēm un līmeņiem, izveidojot atbilstošas struktūras, noteikumus, mehānismus, kārtību, ieinteresēto personu iesaistes struktūras, tostarp visas sabiedrības grupas (līdzdalības justīcija) un formātus. Tā ir priekšrocība, ja, īstenojot pielāgošanos klimata pārmaiņām, tiek izmantoti dažādi pārvaldības veidi, tos dažādā mērā apvienojot no konteksta atkarīgos veidos. Iespējamās pieejas iekļaujas šādā pārvaldības veidu spektrā:

• Formāla pārvaldība: juridiski pamatotas, institucionalizētas, pastāvīgas, lejupējas, “stingras” (piemēram, saistoši ziņošanas pienākumi, pastāvīgas koordinācijas struktūras ar juridiskām pilnvarām, regulatīvās prasības attiecībā uz nozaru pielāgošanās plāniem);
• Neoficiāla pārvaldība: brīvprātīgs, neoficiāls, nehierarhisks, uz sadarbību balstīts, “nesaistošs” (piemēram, pārliecināšana, brīvprātīgas vienošanās, dialoga un apmaiņas formāti, zināšanu apmaiņa, spēju veidošanas piedāvājumi).

Abām pieejām ir savas stiprās un vājās puses. No vienas puses, formālākas pārvaldības pieejas rada lielāku īstenošanas spiedienu, nosakot saistošus pienākumus. No otras puses, neoficiālie pārvaldības procesi var gūt labumu no tā, ka tie ir mazāk politizēti un saistīti ar konfliktiem, jo izkļūšana no politiskās uzmanības bieži vien ļauj ātrāk pieņemt lēmumus un var pavērt radošu rīcības brīvību apņēmīgiem dalībniekiem. Formālas un neformālas pārvaldības apvienojums elastīgos veidos ļauj izmantot abu pieeju stiprās puses.

Sekmīgai koordinācijai principā būtu jāsamazina īstenošanas šķēršļi, kas parasti rodas sliktas pārvaldības apstākļos, t. i., neskaidri pienākumi, ierobežota sadarbība starp ieinteresētajām personām, zināšanu apmaiņas trūkums, ierobežotas institucionālās spējas (piemēram, finanšu resursu, cilvēkresursu un zinātības ziņā), nesaskaņoti vai pretrunīgi tiesību akti, kā arī pretrunīgas vērtības un intereses.

Pielāgošanās pārvaldības principi un veicinošie faktori

Katrs pielāgošanās process ir unikāls, ir iespējami dažādi pārvaldības un institucionālie pasākumi. Tādējādi pārvaldības pieeju standartizācija nav ne iespējama, ne lietderīga, t. i., nav universālas pieejas. Tomēr, ņemot vērā pieejamo pieredzi pielāgošanās īstenošanā, ir parādījušies daži labas prakses principi un veicinoši faktori. Tie ir aprakstīti EVA ziņojumos (EVAziņojums Nr. 4/2014)un citos Eiropas pētījumos. Turpmāk minētie veiksmes faktori palīdz pārvarēt īstenošanas šķēršļus un attiecas gan uz vertikālo, gan horizontālo pārvaldību.

• Pastāvīgo koordinācijas struktūru izraudzīšanās: Būtu jāizveido pastāvīgas un centrālas struktūras īstenošanas procesu vadībai un uzraudzībai, un tās būtu jāinstitucionalizē atbildīgajās publiskajās iestādēs visos līmeņos, sākot ar valsts valdību un beidzot ar vietējām pārvaldes iestādēm. Šādu koordinācijas vienību svarīgi pienākumi ietver procesa vadīšanu starp nozares vienībām iestādē, sadarbību ar pielāgošanās koordinatoriem citos līmeņos, politikas projektu formulēšanu, kontaktpunkta funkciju attiecībā uz pielāgošanos citām iestādēm un ārējām iestādēm, informēšanu par pielāgošanos ieinteresētajām personām un sabiedrību, ziņošanas, uzraudzības un novērtēšanas procedūru administrēšanu utt. Šim nolūkam bieži tiek izmantoti starpministriju vai starpdepartamentu komiteju, starpnozaru darba grupu vai darba grupu formāti. Institucionalizētas centrālās koordinācijas struktūras ir panākumu faktors, ja tās apvieno ar skaidri noteiktiem pienākumiem, stabilām politiskām pilnvarām, vadības prasmēm, pietiekamiem resursiem un locekļu personīgo apņemšanos.
• Procesa dalībnieku nepārtrauktības saglabāšana: Koordinācijas mehānismi un formāti var mainīties dažādos pielāgošanās politikas procesa posmos, piemēram, no formulēšanas līdz īstenošanai. Tomēr zināmas nepārtrauktības saglabāšana attiecībā uz galvenajiem dalībniekiem visos pielāgošanās cikla posmos nepārprotami ir priekšrocība. Tādējādi pastāvīgajā koordinācijas vienībā pēc iespējas būtu jāiesaista pieredzējuši pielāgošanās pamatgrupas, kas izveidota pielāgošanās procesa sākumā, locekļi, kā arī koordinācijas grupas, kas atbild par rīcības plāna izstrādes koordinēšanu, locekļi.
• Neoficiālu pārvaldības pieeju izmantošana: Juridiskie pienākumi zemāka ranga līmeņiem un nozarēm izstrādāt pašām savus pielāgošanās plānus vai integrēt pielāgošanos savās darbībās ir spēcīgs horizontālās un vertikālās īstenošanas virzītājspēks. Tāpat koordinācijas struktūru pilnvaru juridiska nostiprināšana var ievērojami stiprināt to lomu. Tomēr reti kad pietiek tikai ar institucionalizētiem koordinācijas mehānismiem, un lielākajā daļā valstu pielāgošanās politika pašlaik ir diezgan nesaistoša, “nesaistoša politika”. Šajā jomā ir jāiesaistās brīvprātīgiem, nesaistošiem un uz sadarbību balstītiem pārvaldības veidiem, kas spēj nodrošināt būtisku pievienoto vērtību. Tāpēc jebkurā gadījumā ir lietderīgi attīstīt neoficiālas pārvaldības pieeju kultūru. Tie ietver ad hoc mijiedarbību, neformālas sarunas, informācijas apmaiņu, dialoga formātus, spēju veidošanu, tīklu veidošanu, uz konkrētiem gadījumiem balstītas sanāksmes vai brīvprātīgas vienošanās.
• Pielāgošanās dalībnieku uzticēšana koordinācijas atbalstam: Lai vadītu un kontrolētu īstenošanas procesus visos administratīvajos sektoros un līmeņos, pielāgošanās koordinatoriem ir jābūt ieviestiem vismaz praktiskiem un uzticamiem koordinācijas pasākumiem. Tie ietver tādus noteikumus kā cikliskie darba plāni, uzraudzības, ziņošanas un novērtēšanas procedūras un regulāri progresa ziņojumi. Ja formālās prasības to neparedz, šādu saistību pamatā jābūt brīvprātīgām vienošanām.
• Koordinācijas spēju stiprināšana visos līmeņos: Proaktīvu un apņēmīgu koordinatoru piesaiste visu līmeņu publiskajās iestādēs apvienojumā ar skaidriem pienākumiem un institucionalizētām lomām ir izrādījusies galvenais panākumu faktors pielāgošanās īstenošanā. Šie “izmaiņu aģenti” darbojas kā pielāgošanās procesu iniciatori, komunikatori un virzītāji, ir galvenie vertikālās un horizontālās koordinācijas aģenti un darbojas kā svarīgi starpnieki starp līmeņiem un nozarēm. Svarīgi priekšnoteikumi adaptācijas koordinatoriem, lai tie varētu pildīt savus “aprūpes veicēju” pienākumus, ir šādi: proaktīva attieksme, personīga apņemšanās, līderības īpašības, atbalsts ar stabilām politiskām pilnvarām, pietiekamu resursu piešķiršana (darba laiks, personāls, budžets, ārējās speciālās zināšanas), oficiālas lēmumu pieņemšanas pilnvaras, koordinācijas un komunikācijas prasmes, labas profesionālās zināšanas un labi kontakti ar pareizo politiku un dalībnieku kopienām. Tādēļ visos līmeņos būtu jāstiprina koordinācijas spējas, tostarp nosakot obligātas prasības, lai noteiktu attiecīgu atbildību, publisko (līdz)finansējumu personāla izmaksām, kā arī kvalifikāciju un apmācību.
• Starpvalstu mācīšanās par pielāgošanās pārvaldību: Valstu un vietējā līmeņa valdībām ir dažādi koordinācijas mehānismi un pārvaldības modeļi pielāgošanās īstenošanai. Ņemot vērā konkrētās valsts apstākļus, valstis var vēl vairāk uzlabot pielāgošanās koordināciju, mācoties par pieeju daudzveidību dažādās valstīs un reģionos un daloties pieredzē un gūtajās atziņās. Climate-ADAPT valstu lapas atbalsta šādus centienus, un projekti un sadarbības struktūras transnacionālajos reģionos piedāvā auglīgu potenciālu šādai apmaiņai un mācībām. Tas ietver pārvaldības inovāciju izpēti un testēšanu.

Pielāgošanās horizontālajai un vertikālajai pārvaldībai ir daudzas līdzības, un tās pamatā lielā mērā var būt vieni un tie paši veiksmes faktori. Tomēr pielāgošanās integrēšana nozarēs un daudzlīmeņu koordinācija arī saskaras ar īpašām problēmām, kuru pārvarēšanai ir vajadzīgas diferencētas pieejas. Finansējuma nodrošināšana, zināšanu radīšana un nodošana, kā arī taisnīga līdzdalība ir arī pārvaldības aspekti, kas būtu jāņem vērā atbilstīgā pielāgošanās pārvaldības vidē.

Papildu resursi

• Valstu profili
• Starpvalstu reģioni
• Pielāgošanās politika un zināšanu bāze starpvalstu reģionos Eiropā
• Pielāgošanās klimata pārmaiņām pārvaldības kartēšana Alpu telpā