5.2 Īstenošanas pārvaldības organizēšana dažādās nozarēs un līmeņos

5.2 Īstenošanas pārvaldības organizēšana dažādās nozarēs un līmeņos

Pielāgošanās klimata pārmaiņām ir starpnozaru, daudzlīmeņu un daudzjautājumu politikas joma, kas attiecas uz visām sabiedrības nozarēm un prasa rīcību dažādos līmeņos, sākot ar valstu valdībām un beidzot ar vietējiem dalībniekiem. Pielāgošanās stratēģiju un plānu īstenošanai ir vajadzīga atbilstoša institucionālā struktūra un pārvaldības sistēmas, lai nodrošinātu efektīvu, saskaņotu un nepārtrauktu īstenošanu.

Lai pielāgošanos integrētu attiecīgajās politikas jomās un visos pārvaldības līmeņos, ir vajadzīga koordinācija un sadarbība horizontālā un vertikālā dimensijā. Pārvaldība ir svarīga visos pielāgošanās politikas cikla posmos, sākot ar pielāgošanās procesa sākotnējo izveidi, bet vajadzība pēc horizontālās un vertikālās koordinācijas palielinās, kad valstis pāriet uz īstenošanas un novērtēšanas posmiem.

Pārvaldības sistēmas izveide adaptācijas īstenošanai būtībā ietver komunikācijas, sadarbības un koordinācijas organizēšanu starp nozarēm un līmeņiem, izveidojot atbilstošas struktūras, noteikumus, mehānismus, kārtību un formātus. Priekšrocība ir tāda, ka, īstenojot pielāgošanos klimata pārmaiņām, tiek izmantoti dažādi pārvaldības veidi, tos dažādā mērā apvienojot atkarībā no konteksta. Iespējamās pieejas aptver šādu pārvaldības veidu spektru:

• Oficiāla pārvaldība: juridiski pamatotas, institucionalizētas, pastāvīgas, lejupējas, “stingras” (piemēram, saistoši ziņošanas pienākumi, pastāvīgas koordinācijas struktūras ar juridiskām pilnvarām, regulatīvās prasības nozaru pielāgošanās plāniem);
• Neoficiāla pārvaldība: brīvprātīgi, neformāli, nehierarhiski, uz sadarbību balstīti, nesaistoši (piemēram, pārliecināšana, brīvprātīgas vienošanās, dialoga un apmaiņas formāti, zināšanu apmaiņa, spēju veidošanas piedāvājumi).

Abām pieejām ir savas stiprās un vājās puses. No vienas puses, formālākas pārvaldības pieejas rada lielāku īstenošanas spiedienu, nosakot saistošus pienākumus. No otras puses, neoficiāli pārvaldības procesi var gūt labumu no tā, ka tie ir mazāk politizēti un konfliktu skarti, jo to neiekļaušana politiskajā uzmanības centrā bieži vien ļauj ātrāk pieņemt lēmumus un var pavērt radošu rīcības brīvību apņēmīgiem dalībniekiem. Formālās un neformālās pārvaldības veidu apvienošana elastīgā veidā ļauj izmantot abu pieeju priekšrocības.

Sekmīgai koordinācijai principā būtu jāsamazina īstenošanas šķēršļi, kas parasti rodas sliktas pārvaldības apstākļos, t. i., neskaidri pienākumi, ierobežota sadarbība starp ieinteresētajām personām, zināšanu apmaiņas trūkums, ierobežotas institucionālās spējas (piemēram, finanšu resursu, cilvēkresursu un zinātības ziņā), nesaskaņoti vai pretrunīgi tiesību akti un pretrunīgas vērtības un intereses.

Pielāgošanās pārvaldības principi un veicinošie faktori

Katrs pielāgošanās process ir unikāls, un ir iespējami dažādi pārvaldības un institucionālie pasākumi. Tādējādi pārvaldības pieeju standartizācija nav ne iespējama, ne lietderīga, t. i., nav universālas pieejas. Tomēr, ņemot vērā pieejamo pieredzi pielāgošanās īstenošanā, ir parādījušies daži labas prakses principi un veicinoši faktori. Tie ir aprakstīti EVA ziņojumos (EVAziņojums Nr. 4/2014)un citos Eiropas pētījumos. Turpmāk minētie veiksmes faktori palīdz pārvarēt īstenošanas šķēršļus un attiecas gan uz vertikālo, gan horizontālo pārvaldību.

• Pastāvīgo koordinācijas struktūru izraudzīšanās: Būtu jāizveido pastāvīgas un centralizētas struktūras īstenošanas procesu vadībai un uzraudzībai, un tās būtu jāinstitucionalizē atbildīgajās publiskajās iestādēs visos līmeņos, sākot no valsts pārvaldes līdz vietējām pārvaldes iestādēm. Svarīgi šādu koordinācijas vienību pienākumi ir procesa vadība starp iestādes nozaru vienībām, sadarbība ar pielāgošanās koordinatoriem citos līmeņos, politikas projektu formulēšana, kontaktpunkta darbība attiecībā uz pielāgošanos citām iestādēm un ārējām iestādēm, pielāgošanās paziņošana ieinteresētajām personām un sabiedrībai, ziņošanas, uzraudzības un novērtēšanas procedūru administrēšana utt. Šim nolūkam bieži izmanto starpministriju vai starpdepartamentu komitejas, starpnozaru darba grupas vai darba grupas. Institucionalizētas centrālās koordinācijas struktūras ir panākumu faktors, ja tās apvieno ar skaidri noteiktiem pienākumiem, stabilām politiskajām pilnvarām, vadības prasmēm, pietiekamiem resursiem un locekļu personīgo apņemšanos.
• procesa dalībnieku nepārtrauktības saglabāšana: Koordinācijas mehānismi un formāti var mainīties dažādos pielāgošanās politikas procesa posmos, piemēram, no formulēšanas līdz īstenošanai. Tomēr zināmas nepārtrauktības saglabāšana attiecībā uz galvenajiem dalībniekiem visos pielāgošanās cikla posmos nepārprotami ir priekšrocība. Tādējādi, ciktāl iespējams, pastāvīgajā koordinācijas vienībā būtu jāiesaista pieredzējuši pielāgošanās pamatgrupas locekļi, kas iecelti pielāgošanās procesa sākumā, kā arī vadības grupas locekļi, kas atbild par rīcības plāna izstrādes koordinēšanu.
• Neoficiālu pārvaldības pieeju izmantošana: Zemāka līmeņa un nozaru juridiskie pienākumi izstrādāt savus pielāgošanās plānus vai integrēt pielāgošanos savās darbībās ir spēcīgs horizontālās un vertikālās īstenošanas virzītājspēks. Tāpat koordinācijas struktūru pilnvaru juridiskā nostiprināšana var ievērojami stiprināt to lomu. Tomēr institucionalizēti koordinācijas mehānismi vien reti kad ir pietiekami, un lielākajā daļā valstu pielāgošanās politika pašlaik ir diezgan nesaistoša, t. s. nesaistoša politika. Šajā jomā ir jāiesaistās brīvprātīgiem, nesaistošiem, uz sadarbību balstītiem pārvaldības veidiem, kas spēj nodrošināt būtisku pievienoto vērtību. Tāpēc jebkurā gadījumā ir lietderīgi attīstīt neformālas pārvaldības pieeju kultūru. Tie ietver ad hoc mijiedarbību, neformālas sarunas, informācijas apmaiņu, dialoga formātus, spēju veidošanu, tīklu veidošanu, uz lietām balstītas sanāksmes vai brīvprātīgas vienošanās.
• Pielāgošanās aktoru iesaistīšana koordinācijas atbalstīšanā: Lai vadītu un kontrolētu īstenošanas procesus visās administratīvajās nozarēs un līmeņos, pielāgošanās koordinatoriem ir jābūt ieviestiem minimāliem praktiskiem un uzticamiem koordinācijas pasākumiem. Tie ietver tādus noteikumus kā cikliskie darba plāni, uzraudzības, ziņošanas un novērtēšanas procedūras un regulāri progresa ziņojumi. Ja tas nav noteikts formālās prasībās, šādām saistībām jābūt balstītām uz brīvprātīgām vienošanām.
• Koordinācijas spēju stiprināšana visos līmeņos: Ir pierādījies, ka galvenais panākumu faktors adaptācijas īstenošanā ir proaktīvu un apņēmīgu koordinatoru iecelšana visu līmeņu publiskajās iestādēs apvienojumā ar skaidri noteiktiem pienākumiem un institucionalizētām lomām. Šie “pārmaiņu veicinātāji” darbojas kā pielāgošanās procesu iniciatori, komunikatori un virzītājspēki, tie ir galvenie vertikālās un horizontālās koordinācijas veicinātāji un darbojas kā svarīgi starpnieki starp līmeņiem un nozarēm. Svarīgi priekšnoteikumi adaptācijas koordinatoriem, lai tie varētu pildīt savus “aprūpētāja” pienākumus, ir šādi: proaktīva attieksme, personīga apņemšanās, līderības īpašības, atbalsts ar stabilām politiskām pilnvarām, pietiekami resursi (darba laiks, personāls, budžets, ārējās zināšanas), oficiālas lēmumu pieņemšanas pilnvaras, koordinācijas un komunikācijas prasmes, labas profesionālās zināšanas un labi kontakti ar pareizajām politikas un dalībnieku kopienām. Tādējādi visos līmeņos būtu jāstiprina koordinācijas spējas, tostarp nosakot obligātas prasības attiecībā uz attiecīgas atbildības noteikšanu, publisko (līdz)finansējumu personāla izmaksām, kā arī kvalifikāciju un apmācību.
• Transnacionālā mācīšanās par adaptācijas pārvaldību: Valstu un vietējā līmeņa valdībām ir dažādi koordinācijas mehānismi un pārvaldības modeļi pielāgošanās īstenošanai. Ņemot vērā katrai valstij raksturīgos apstākļus, valstis var vēl vairāk uzlabot pielāgošanās koordināciju, uzzinot par pieeju daudzveidību dažādās valstīs un reģionos un apmainoties ar pieredzi un gūtajām atziņām. Šādus centienus atbalsta Climate-ADAPT valstu lapas, un projekti un sadarbības struktūras transnacionālos reģionos piedāvā auglīgu potenciālu šādai apmaiņai un mācībām. Tas ietver pārvaldības inovāciju izpēti un testēšanu.

Pielāgošanās horizontālajai un vertikālajai pārvaldībai ir daudz līdzību, un tā lielā mērā var balstīties uz vieniem un tiem pašiem panākumu faktoriem. Tomēr pielāgošanās integrēšana nozarēs un daudzlīmeņu koordinācija arī saskaras ar īpašām problēmām, kuru pārvarēšanai ir vajadzīgas diferencētas pieejas.

Papildu resursi

Valstu profili

Starptautiskie reģioni

Pielāgošanās politika un zināšanu bāze starpvalstu reģionos Eiropā

Pielāgošanās klimata pārmaiņām pārvaldības kartēšana Alpu telpā