Ūdens jutīga mežu apsaimniekošana

Eiropas līmenī meži ir cieši saistīti ar hidroloģisko tīklu un katru gadu nodrošina Eiropas iedzīvotājiem vairāk nekā 4 km ³ ūdens, uzņemot 870 000 km upju (Eiropas upju kopējais garums ir aptuveni 3,5 miljoni km). Turklāt gandrīz 33 % (jeb 92 000 km ²⁾ no 71 000 ezeru atrodas mežu sateces baseinos (EVA tehniskais ziņojums 13/2015). Meži lielā mērā palīdz pienācīgi apsaimniekot ūdens kvantitātes un kvalitātes aspektus: 

• pārtverot nokrišņus, iztvaicējot mitrumu no veģetatīvām virsmām, atklājot augsnes mitrumu, notverot miglas ūdeni un saglabājot augsnes infiltrāciju, meži pozitīvi ietekmē ūdens daudzumu, kas pieejams no gruntsūdeņiem, virszemes ūdenstecēm un ūdensobjektiem;  
• saglabājot vai uzlabojot augsnes infiltrāciju un augsnes ūdens uzkrāšanas spēju, meži ietekmē ūdens piegādes laiku;  
• līdz minimumam samazinot eroziju, meži līdz minimumam samazina ūdens kvalitātes pasliktināšanos nogulsnēšanās dēļ; 
• saglabājot lieko lietus ūdeni, meži palīdz mazināt ‑ noteces modeļus, novēršot ekstremālus ‑ noteces ūdeņus, tādējādi samazinot plūdu radītos postījumus, un palīdz mazināt sausuma sekas. 

Meži var arī aizsargāt ūdensobjektus un ūdensteces, notekūdeņos sagūstot nogulsnes un piesārņotājus no zemes izmantošanas nogāzēs. Turklāt gar strautiem meži nodrošina ēnu, tādējādi samazinot ūdens temperatūru. Visbeidzot, mežiem ir arī būtiska nozīme, lai mazinātu klimata pārmaiņu ietekmi un pielāgotos tai, kā arī lai palīdzētu sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) Nr. 3 (nodrošināt veselīgu dzīvi un veicināt labklājību visu vecumu iedzīvotājiem), Nr. 6 (nodrošināt ūdens un sanitārijas pieejamību un ilgtspējīgu apsaimniekošanu visiem) un Nr. 15 (ilgtspējīgi apsaimniekot mežus, apkarot pārtuksnešošanos, apturēt un pavērst pretējā virzienā zemes degradāciju, apturēt bioloģiskās daudzveidības izzušanu). Starptautiskajā sabiedrībā šie dažādie ar ūdeni saistītie ieguvumi, ko meži sniedz sabiedrībai, tiek dēvēti par meža un ūdens saikni, kas nesen tika uzsvērta kā cilvēciska problēma, kurai steidzami jāpievērš sociālpolitiska uzmanība. 

Tajā pašā laikā meži būtiski izmanto ūdeni. Koki izmanto ūdeni visaugstākajā ātrumā, kad tie ir sasnieguši savu galīgo augstumu un visintensīvākajā augšanas posmā. Mežos izmantotā ūdens daudzumu ietekmē klimats, topogrāfija, augsne, meža vecums, sugu sastāvs un apsaimniekošanas prakse. Meža veselību var negatīvi ietekmēt vai nu pārāk mazs ūdens daudzums (nepietiekamu nokrišņu vai gruntsūdeņu pieejamības samazināšanās dēļ), vai pārāk liels ūdens daudzums (t. i., ūdens izsīkšana). Šos aspektus var ietekmēt klimata pārmaiņas, kas, paredzams, atšķirīgi ietekmēs nokrišņu režīmu atkarībā no konkrētās atrašanās vietas. Paredzams, ka klimata pārmaiņu apstākļos sausums un ekstremāli mitri notikumi nākamajās desmitgadēs pastiprināsies.

Meža apsaimniekošanas pasākumi var palielināt ūdens ražu, regulēt ūdens plūsmu un samazināt sausuma radīto stresu mežam. Tāpēc viens no mežu apsaimniekotāju uzdevumiem ir maksimāli palielināt meža ieguvumus, vienlaikus saglabājot ūdens resursus. Šajā sakarā svarīgi ūdens apsaimniekošanas mērķi mežos ir šādi: 

• uzturēt ideālu gruntsūdeņu augstumu (t. i., ūdeni piesātinātā augsnē, kuras augšpuse ir pazīstama kā ūdens līmenis), lai radītu stabilus (augšanas) apstākļus kokiem; 
• nodrošināt, ka tiek saglabāts vai uzlabots ūdens daudzums un kvalitāte; 
• dabas resursu un cilvēku veidotas infrastruktūras aizsardzība pret kaitējumu ūdenim;  

• atpūtas un atpūtas apstākļu saglabāšana vai uzlabošana mežos. 

Meža saglabāšanas pasākumi ir īpaši svarīgi teritorijās, kas ir slēgtas ūdens plūsmām. Pētījumos ir ziņots par plašu ietekmi uz ūdens kvalitāti pēc mežizstrādes darbībām, tostarp par nogulu padevi, barības vielu zudumiem un skābuma un temperatūras izmaiņām. 

Ūdens infiltrāciju un aizturi meža augsnē veicina blīvas, dziļas sakņu sistēmas un biezs un porains organiskais virsējais slānis. Lai atbalstītu šo regulēšanas funkciju, meža apsaimniekotājiem būtu jācenšas saglabāt pastāvīgu veģetācijas segumu, ierobežot augsnes sablīvēšanos, saglabāt lielu daudzumu organisko vielu augsnē un palielināt “virsmas nelīdzenumu” (t. i., augsnes virsmas nevienmērīgumu, kas palīdz palielināt ūdens infiltrāciju). Laba koku seguma uzturēšana ar veselīgu pamežu ir efektīva, lai samazinātu nogulumu slodzi un augsnes eroziju, tādējādi uzlabojot vai saglabājot labu ūdens kvalitāti meža teritorijā. 

Apmežošana un atkārtota apmežošana dod labumu ūdens plūsmas regulēšanai un ūdens kvalitātes saglabāšanai, samazinot plūdu intensitāti un sausuma smagumu. Šajā kontekstā īpaši svarīga ir tāda prakse kā ieguve, retināšana un sugu kombinācijas izvēle. Jauktu sugu stādījumu vainagu struktūra samazina transpirāciju, radot mazāku spiedienu uz ūdeni salīdzinājumā ar vienas sugas stādījumiem. Samazinot koku skaitu mežaudzēs, var izmantot arī retināšanu, lai mazinātu pārmērīgu meža ūdens patēriņu. Tomēr šā pasākuma pozitīvo ietekmi var kompensēt lielāks ūdens patēriņš, ko rada atlikušo koku augšana. Atkarībā no iegūtās zemes daļas un mežizstrādes modeļiem ūdens ieguve pēc kokmateriālu ieguves parasti palielinās. Tāpēc atšķirīgi mežizstrādes režīmi var atšķirīgi ietekmēt ūdens resursu drošību. Visbeidzot, īsāka augseka samazina laikposmu, kurā lapotne ir pilnībā slēgta, un tādējādi var arī samazināt ūdens mežu patēriņu. Salīdzinoši pastāvīga jaunu koku audzes populācija tomēr var līdzsvarot šo ietekmi. Turklāt strauji augošu sugu izmantošana parasti ir ūdensietilpīgāka nekā lēni augošu sugu izmantošana ar lielāku augseku. Pēdējais punkts ir kaut kas, kas jāņem vērā ainavās ar ūdens deficītu. Neapsaimniekoti vai pārapdzīvoti meži var samazināt lejteces ūdensapgādi. Vēlamā ūdens noteces kavēšanas iezīme var kļūt undesira ble apstākļos, kad ūdens ir īpaši trūcīgs.

Lai īstenotu šo pielāgošanās risinājumu, ir jāiesaista dažādi dalībnieki (upju apsaimniekotāji, lauksaimnieki, meža pakalpojumu sniedzēji, politikas veidotāji, privātīpašnieki u. c.), kuri būtu jāiesaista, lai pielāgošanās risinājuma pieņemšana būtu iespējama. Ieinteresētajām personām ir arī izšķiroša nozīme īstenoto pasākumu pārvaldībā. Būtu jāveicina informācijas kampaņas un citas īpašas darbības par mitrāju un mežu kā ūdens piegādātāju lomu, lai palielinātu informētību starp dažādām ieinteresētajām personām visā ūdensšķirtnē (valsts iestādēm, publisko un privāto sektoru). 

Galvenais uzdevums zemes, meža un ūdens apsaimniekotājiem ir maksimāli palielināt plašo meža ieguvumu klāstu, nekaitējot ūdens resursiem un ekosistēmu funkcijai. Lai risinātu šo problēmu, ir steidzami vajadzīga labāka izpratne par mijiedarbību starp mežiem/kokiem un ūdeni (jo īpaši ūdensšķirtnēs), izpratnes veicināšana un spēju veidošana meža hidroloģijā, kā arī šo zināšanu un pētījumu rezultātu iekļaušana politikā un darbībās. Būtu jāpopularizē arī labums, ko gūst augšteces un lejasteces populācijas, lai mežu apsaimniekošanas iespējas tiktu atzītas par būtiskām un akceptētām. Jāizstrādā arī institucionāli mehānismi, lai uzlabotu sinerģiju mežu un ūdens resursu jautājumos, kā arī jāīsteno un jāīsteno valsts un reģionālās rīcības programmas. 

Izmaksas var ierobežot apsaimniekošanas noteikumu pielāgošanu mežkopībā, lai uzlabotu koku ūdens līdzsvaru. Tirgus mehānismi ir veids, kā augšposma zemes lietotāji var atgūt meža seguma uzturēšanas izmaksas, un veids, kā finansēt citu zemes apsaimniekošanas praksi, lai aizsargātu ūdensšķirtņu pakalpojumus. Jo īpaši uz privātas zemes ir vajadzīgi stimuli, lai garantētu mežu saglabāšanu. Lai gan lielākā daļa pieredzes ir gūta ārpus Eiropas, uz tirgu balstītas pieejas, kurās maksājumi ir atkarīgi no vēlamo rezultātu sasniegšanas (piemēram, maksājumi par vides pakalpojumiem, VND), var nodrošināt efektīvāku resursu sadali un rentablākus risinājumus. Tie ir atzīti par stimuliem mežu pakalpojumu regulēšanai un uzturēšanai. Jaunajā ES meža stratēģijā dalībvalstis tiek īpaši mudinātas izveidot maksājumu shēmu par ekosistēmu pakalpojumiem meža īpašniekiem un apsaimniekotājiem, ņemot vērā katras valsts apstākļus. VND iniciatīvām ir dažādi veidi atkarībā no pakalpojuma iezīmēm, tos ražojošo ekosistēmas procesu mēroga, kā arī sociālekonomiskā un institucionālā konteksta. Tās var būt gan neformālas, kopienā balstītas iniciatīvas, gan formālākas, brīvprātīgas līgumiskas vienošanās starp atsevišķām pusēm, gan sarežģītas vienošanās starp vairākām pusēm, ko veicina starpniekorganizācijas.

Īpašuma tiesībām ir arī svarīga nozīme ekonomisko stimulu nodrošināšanā, jo tās nosaka, kam ir piekļuve pabalstiem un kas ir atbildīgs par šo pabalstu nodrošināšanas izmaksām. Ja izmaksu un ieguvumu sadalījums netiks uzskatīts par taisnīgu un ja nozīmīgas ieinteresētās personas tiks izslēgtas vai nostādītas nelabvēlīgā situācijā, tām būs maz stimula sadarboties. Piemēram, bez skaidrām īpašumtiesībām uz zemi augšējās ūdensšķirtnes zemes lietotājiem trūkst pilnvaru slēgt līgumiskas vienošanās un tādējādi viņi nevar gūt labumu no maksājumiem. 

Tomēr ir diezgan grūti pierādīt un kvantificēt faktiskos ieguvumus, ko meža apsaimniekošanas iespējas sniedz tiem, kuriem par tiem ir jāmaksā. Tam nepieciešama izpratne par sarežģītiem ekosistēmu procesiem laika gaitā konkrētās vietās, efektīvu pārvaldības pasākumu noteikšana, lai tos saglabātu, un pamatota pārliecība, ka pircējiem nākotnē būs pieejami ieguvumi. Lai atrastu visefektīvākās un iedarbīgākās pieejas, ir vajadzīga arī spēja mācīties un pielāgoties jaunai informācijai.

Meži pilda vairākas funkcijas un nodrošina vairākus ekosistēmu pakalpojumus, tostarp tos, kas saistīti ar ūdens apsaimniekošanu, piemēram: 

• saldūdens saglabāšana un nodrošināšana dažādām cilvēku vajadzībām; 
• plūsmas regulēšana un filtrēšana, kas palīdz uzturēt pamatplūsmu vai sausās sezonas plūsmu, ļauj atkārtoti uzpildīt augsnē, gruntsūdeņos, mitrājos un palienēs uzglabāto ūdeni un kontrolēt gruntsūdeņu līmeni.

• Ūdens noteces kontrole, novēršot ekstremālus ‑ noteces ūdeņus, tādējādi samazinot plūdu radītos bojājumus 
• tādu piesārņotāju un nogulšņu slazdošana, kas ietekmē ūdens kvalitāti; 
• dzīvotņu daudzveidības un ekosistēmu noturības saglabāšana;  
• kultūras vērtību, tostarp estētisko īpašību, kas atbalsta tūrismu, atpūtu un tradicionālo dzīvesveidu, saglabāšana. 

Turklāt apsaimniekošanas pasākumi, kas aizsargā mežu ar ūdeni saistītās funkcijas, var ietaupīt izmaksas, kas saistītas ar ūdens attīrīšanu dažādiem lietojumiem. Ir atzīts, ka ūdenim no meža vietām ir nepieciešama mazāka attīrīšana nekā ūdenim no citām ūdeni piesārņojošām nozarēm (Miettinen, 2020). Uz katriem 10 % ūdensšķirtņu meža seguma pieauguma ūdens attīrīšanas izmaksas samazinās par aptuveni 20 %, sasniedzot aptuveni 60 % meža seguma (Ūdensšķirtņu aizsardzības centrs – Mežs un dzeramais ūdens). Apstrādes izmaksas ir vienādas, ja meža segums ir no 70 līdz 100 %. Izmaksu ietaupījuma novērtējumi dažādās vietās var atšķirties, un tiem ir vajadzīgi īpaši pētījumi, kas atbalsta rentablas politikas izstrādi. 

2021. gada beigās publicētās jaunās ES meža stratēģijas mērķis ir uzlabot ES mežu kvantitāti un kvalitāti un stiprināt to aizsardzību, atjaunošanu un noturību. Tas palielinās mežu potenciālu nodrošināt vairākus ekoloģiskus un sociālekonomiskus pakalpojumus, tostarp tos, kas saistīti ar meža un ūdens saikni. Turklāt nesen pieņemtajā ES Biodaudzveidības stratēģijā 2030. gadam kā viens no mērķiem ir iekļauta degradētu Eiropas ekosistēmu atjaunošana, līdz 2030. gadam iestādot vēl vismaz 3 miljardus koku, kas uzlabos meža segumu visā Eiropā. 

Galvenais ES finansējuma avots mežsaimniecības pasākumiem ir kopējā lauksaimniecības politika (KLP) un jo īpaši tās “otrā pīlāra” lauku attīstības programma. Reformētajā KLP pēc 2020. gada dalībvalstis, izmantojot savus valsts stratēģiskos plānus, var mudināt mežu apsaimniekotājus uzturēt, audzēt un apsaimniekot mežus ilgtspējīgā veidā. Ūdens pamatdirektīvā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāsagatavo upju baseinu apsaimniekošanas plāni, tostarp pasākumu programmas katram upju baseinu apgabalam. Pasākumi pasākumu programmās ir tieši saistīti ar pasākumiem saskaņā ar Lauku attīstības programmas 2. asi un citām ES politikas jomām, kas saistītas ar mežu jautājumiem, piemēram, ES Mežsaimniecības rīcības plānu (ZRP), Natura 2000 un Biomasas rīcības plānu (BAP). 

Šā risinājuma īstenošanas laiks ir ļoti mainīgs, jo tas ir atkarīgs no tā, kādi pasākumi tiek veikti, lai aizsargātu un atjaunotu mežus un to ekosistēmu pakalpojumus. Dažu pasākumu īstenošanas laiks var būt ļoti īss, bet var būt nepieciešama arī pienācīga uzturēšana ilgtermiņā. Turklāt ūdens kvalitātes un kvantitātes pilnīgai atjaunošanai pēc meža atjaunošanas var būt vajadzīgi daudzi gadi (vairāk nekā 25 gadi).

Bezgalīgs, ja pārvaldības shēma tiek uzturēta un pielāgota