Ekonomiski stimuli uzvedības maiņai

Ekonomikas politikas instrumenti (EPI) ir stimuli, kas izstrādāti un īstenoti, lai individuālus lēmumus pielāgotu kopīgi saskaņotiem mērķiem. EPI parasti klasificē šādi: cenu noteikšana (piemēram, ūdens tarifi), vides nodokļi un maksājumi, subsīdijas (produktiem un praksei), tirdzniecība (piemēram, tirgojama atļauja piesārņojumam vai ūdens ieguvei, kompensācijas mehānismi, maksājumi par vides pakalpojumiem) un, visbeidzot, brīvprātīgas vienošanās un riska pārvaldības shēmas (piemēram, apdrošināšana vai saistības). EPI var būtiski uzlabot esošo politikas satvaru, stimulējot, nevis vadot uzvedības izmaiņas, kas var izraisīt pielāgošanos.

EPI var veicināt uzvedības maiņu, izmantojot stimulus vai šķēršļus, mainīt apstākļus, lai varētu veikt saimnieciskos darījumus, vai samazināt risku. Pēdējās desmitgadēs ekonomikas instrumentiem ir pievērsta arvien lielāka uzmanība kā virzībai uz priekšu vides pārvaldībā, jo tie spēj saskaņot atsevišķus lēmumus ar kopīgi saskaņotiem mērķiem un veicināt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi. Šo instrumentu galvenā priekšrocība ir to ekonomiskā efektivitāte, t. i., spēja sadalīt izkropļojuma un samazinājuma slogu tur, kur tas ir lētāk. Trūkumi ir vienlīdzības pusē, jo tie atšķirīgi ietekmē dažādus dalībniekus vai sociālās grupas, ne vienmēr progresīvi, un cieši saistīti ar to, svarīgi trūkumi ir politiski īstenojami.

Ekonomikas politikas instrumenti ir piemēroti visdažādākajās vides politikas jomās. Emisiju tirdzniecības sistēmas ir izstrādātas, piemēram, klimata pārmaiņu mazināšanas politikai, un EPI ir izmantotas arī saistībā ar gaisa kvalitāti, pielāgošanos klimata pārmaiņām un enerģētikas politiku. Pēdējā gadījumā ir piemēroti politikas instrumenti, lai uzlabotu energoefektivitāti, tostarp enerģijas nodokļi, noteikumi, kas nosaka minimālo energoefektivitātes līmeni, un tirgojami baltie sertifikāti (TWC) enerģijas taupīšanai. Projekta EuroPACE mērķis ir izstrādāt inovatīvu finansēšanas mehānismu, lai palielinātu ieguldījumus esošo dzīvojamo ēku energoefektivitātē. Septītās pamatprogrammas finansētajā pētniecības projektā WEATHER “Weather extremes: impacts on transport systems and hazards for European regions” (“Ārkārtas laika apstākļi: ietekme uz transporta sistēmām un apdraudējumi Eiropas reģioniem”) sniegts pārskats par iespējamiem stimuliem transporta pielāgošanai un to iespējamo ietekmi.

EPI piemērošanai ūdens resursu politikai ir īpašas iezīmes un problēmas. Visbiežāk sastopamie EPI ūdensapgādes nozarē ir tarifi, nodokļi un maksas, kā arī plaši tiek piemērotas subsīdijas un sadarbības shēmas. Eiropā tirdzniecības shēmas par ūdens daudzumu, kas ir populāras Austrālijā un ASV, ir ierobežotas līdz dažiem gadījumiem, kas atrodas Spānijā, Anglijā un Velsā. Labs pārskats par ekonomiskajiem instrumentiem, ko piemēro ūdensapgādes nozarē, un atsauces uz gadījumu izpēti ir sniegtas ES finansētajā projektā EPI-Water. Projektā tika iegūti daudzi pierādījumi par dažādiem ar ūdeni saistītu ekonomikas politikas instrumentu veidiem, uzbūves iezīmēm un rezultātiem, kā arī par praksi, kas nosaka to atlasi un īstenošanu. Novērtējums ir viens no nedaudzajiem visaptverošajiem un konsekventajiem (piemēram, izmantojot vienus un tos pašus novērtēšanas principus) ex post pārskatiem par EPI ūdens resursu jomā Eiropā, un daudzos gadījumos tas ir pirmais, kas ir atklājis ekonomikas instrumentu izmantošanas gadījumus visās ES dalībvalstīs.

Nav pārsteidzoši, ka sabiedrības līdzdalība ir būtisks elements, lai palielinātu EPI vispārējo atzīšanu un motivētu ieinteresētās personas piedalīties. Tas nenozīmē, ka sabiedrības līdzdalība vienmēr ir nepieciešama, lai EPI būtu pieņemama. Piemēram, sabiedrības līdzdalības nozīmi var samazināt gadījumos, kad EPI pati par sevi vai īpašais risinājums, ko EPI plāno veicināt, jau ir guvis sabiedrības (sociālu) atbalstu.

Attiecībā uz EPI piemērošanu pastāv būtiskas atšķirības vajadzībās, iespējās un ierobežojumos, ar ko saskaras katra valsts. Pat valstu iekšienē ekonomikas instrumentu īstenošanas spēja dažādos reģionos vai nozarēs ievērojami atšķiras. Dažas vēlamās izmaiņas ir vieglāk īstenot, izmantojot ekonomiskos instrumentus, savukārt citas ir vieglāk īstenot, izmantojot vadības un kontroles noteikumus. EPI nekādā ziņā neaizstāj citus valdības rīcības veidus, bet gan instrumentus, kas var papildināt un stiprināt pārvaldību kā daļu no plaša politikas instrumentu kopuma. Kopumā ir iespējams nošķirt: i) EPI kombinācijas kā daļu no “iepakojuma stimulu” stratēģijas un ii) sajaukšanos ar citiem politikas instrumentu veidiem, tostarp regulatīviem, izpratnes veicināšanas, informēšanas utt. Pārbaudot potenciālos EPI, būtu jāapzinās pastāvošais politikas pasākumu kopums, bet tā izvēlei nevajadzētu būt atkarīgai no tā.

EPI izmaksas un ieguvumi nav pietiekami izpētīti, un ir maz informācijas par to, kā tos salīdzināt ar klasiskajām vadības un kontroles pieejām.

EPI izmaksas var iedalīt tiešajās izmaksās (piemēram, nodokļa maksāšanas izmaksās) un darījuma izmaksās (piemēram, laika un naudas izmaksās, kas saistītas ar nokļūšanu tirgū, pircēja vai pārdevēja atrašanu, sarunām par pirkumu, tirdzniecības pabeigšanu un atgriešanos no tirgus). Darījumu izmaksas var būt saistītas arī ar nepieciešamo papildu uzraudzību. Piemēram, darījumu izmaksas, kas saistītas ar gruntsūdeņu vai virszemes ūdeņu monitoringu, var kavēt nodokļa pieņemšanu (piemēram, nodoklis par piesārņota drenāžas ūdens apglabāšanu, pamatojoties uz tilpumu), bet var būt arī vērts maksāt, lai nodrošinātu, ka nodoklis ir efektīvs. Tāpat jauns ūdens sadales mehānisms var palielināt ekonomisko efektivitāti, bet radīt augstas sarunu un izpildes izmaksas, padarot iespējami vēlamākus vienkāršākus sadales mehānismus.

EPI priekšrocības ietver uzlabotu vides kvalitāti un ekonomisko efektivitāti, kā arī labāku sloga sociālo sadalījumu, lai sasniegtu vēlamo mērķi. Tajā pašā laikā EPI palielina ieņēmumus (maksas gadījumā), lai finansētu, piemēram, piesārņojuma monitoringa un kontroles vai sadales darbības, un tāpēc tie var būt būtiski pielāgošanās pasākumu finansēšanai.

EPI politiskā līmenī ir atzīti vairākos galvenajos Eiropas tiesību aktos un politikas dokumentos:

• Ar ES Ūdens pamatdirektīvu tiek ieviests principu un pasākumu kopums, kas racionalizē ūdens izmantošanu visās dalībvalstīs. Tās 9. pantā aicināts pilnībā atgūt ūdensapgādes pakalpojumu izmaksas, nosakot cenas.
• 2012. gada ES konceptuālajā plānā par Eiropas ūdeņu aizsardzību ir uzsvērts, cik svarīga ir stimulējoša ūdens cenu noteikšana un citi EPI, piemēram, ūdens tirdzniecība un maksājumi par ekosistēmu pakalpojumiem politikas pasākumu kopumā, lai uzlabotu Eiropas ūdens resursu apsaimniekošanu.
• ES rīcība attiecībā uz ūdens trūkumu un sausumu (kopš 2007. gada) uzsver stimulējošu cenu noteikšanas nozīmi ūdens pieprasījuma pielāgošanā un ilgtspējīgas ūdens apsaimniekošanas nodrošināšanā.
• ES Plūdu direktīva (2007) mudina ieviest zaļo infrastruktūru un dabisku plūdu pārvaldību, finansiāli atalgojot zemes apsaimniekotājus un ūdens lietotājus.
• Kopējā lauksaimniecības politika ietver finansiālu atlīdzību (subsīdiju veidā) par ūdens vides aizsardzību.
• Nitrātu direktīva (1991) veicina sadarbības nolīgumu pieņemšanu, izmantojot labas lauksaimniecības prakses kodeksus.
• Stratēģija par pielāgošanos klimata pārmaiņām (2013) mudina plašāk izmantot apdrošināšanu, lai veidotu noturību pret klimata pārmaiņu ietekmi, jo īpaši ūdens trūkumu, sausumu un plūdu risku.
• ES bioloģiskās daudzveidības politika (tostarp Dzīvotņu direktīva, Putnu direktīva un LIFE finansēšanas mehānisms) mudina izmantot finansiālu un nefinansiālu atlīdzību par ūdens ekosistēmu aizsardzību.

EPI izstrāde un īstenošana varētu ilgt no 1 līdz 5 gadiem.

EPI parasti ir ilglaicīgi pasākumi. Tomēr dzīves ilgumu bieži nosaka politikas satvars, spēkā esošie īpašie tiesību akti un sabiedrības atbalsts.