Pielāgošanās klimata pārmaiņām integrēšana zemes izmantošanas plānošanā

Zemes izmantošanas plānošanā ir iesaistītas dažādas administratīvās iestādes, kas darbojas vietējā, reģionālā vai valsts līmenī; tām visām ir atšķirīgas kompetences un pienākumi. Valsts līmenī jautājumi parasti tiek risināti no “makroperspektīvas”, ņemot vērā visas valsts attīstību; vietējie līmeņi veicina “mezoperspektīvas”, galveno uzmanību pievēršot reģionāliem jautājumiem; un pašvaldību līmeņiem ir “mikroperspektīvas”, galveno uzmanību pievēršot kopienu attīstībai savā pašvaldībā (GIZ, 2011). Pielāgošanās plānošanā šie līmeņi ir jāsaskaņo, jāvirzās kopīgā virzienā. Tas var būt sarežģīti iespējamo pretrunīgo redzējumu un interešu dēļ. 

Turklāt veiksmīgai plānošanai ir vajadzīgs ieguldījums no plaša dalībnieku loka un tādām nozarēm kā lauksaimniecība, mežsaimniecība, mājokļi, transports, enerģētika, vide un ļoti bieži arī privātpersonas. Kā liecina līdzšinējā pieredze, tradicionālās (lejupējās) plānošanas pieejas ir guvušas ļoti mazus panākumus dialoga un koordinācijas trūkuma dēļ — līdzdalība ir atzīta par galveno faktoru sekmīgai zemes izmantošanas plānošanai. Tā aptver saziņu un sadarbību starp visiem iesaistītajiem dalībniekiem. Ieinteresēto personu līdzdalībai būtu jānodrošina, ka visi dalībnieki var formulēt savas intereses un mērķus dialogā zemes izmantošanas plānošanas procesa koncepcijas izstrādes, plānošanas un īstenošanas posmos. Šis plānošanas veids uzsver vietējo vai reģionālo iedzīvotāju/ieinteresēto personu kopīgo mācīšanos un mācīšanos kopā ar tiem. Pilnīga ieinteresēto personu iesaiste ir būtiska, lai definētu nākotnes redzējumu, noteiktu prioritātes attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām un katastrofu riska mazināšanu, novērstu/mazinātu konfliktus starp nozarēm un nodrošinātu sinerģiju. 

ES politika un subsīdijas spēcīgi ietekmē zemes izmantošanas maiņu reģionālā mērogā. Plānošanas posmā ir vajadzīgs spēcīgs politikas atbalsts, un tas ir galvenais plānoto pasākumu īstenošanas virzītājspēks. Pienācīga ieinteresēto personu iesaiste ir būtiska, lai nodrošinātu pārredzamu un kopīgu plānošanas procesu, kura rezultātā tiek pieņemti kopīgi saskaņoti telpiskie pasākumi. Tomēr zemes īpašnieku personīgās intereses var būt ierobežojošs faktors, ja viņi nepiekrīt ierosinātajām zemes izmantošanas izmaiņām. Turklāt zemes izmantošanas plāna saskaņošana ar iepriekšējiem plānošanas instrumentiem un nozaru politiku var būt problemātiska. Lai nodrošinātu raitu plāna īstenošanu, ir jāizvairās no pretrunām starp dažādu instrumentu redzējumu un mērķiem. 

Pamatotu datutrūkums, nenoteiktība saistībā ar klimata prognozēm, efektīva sadarbība un informācijas apmaiņa starp dažādiem iesaistītajiem dalībniekiem ir kopīgi faktori, kas ierobežo plānošanu. 

Zemes izmantošanas plāns nav pašmērķis, bet gan instruments lietderīgas un ilgtspējīgas zemes izmantošanas panākšanai. Tāpēc zemes izmantošanas plānošanu nevajadzētu sākt, ja nav rūpīgi apsvērti un apspriesti tās īstenošanai pieejamie finanšu līdzekļi un avoti. Bez šīs drošības pat vispāratzīts plāns drīz nonāks finansiālās grūtībās, un plānā paredzētos pasākumus nebūs iespējams īstenot. Tāpēc galvenais jautājums ir plānošanas sasaiste ar budžeta plānošanu vai pat labāka budžeta plānošana ar plānošanu. 

Vēl viens sekmīgas zemes izmantošanas plānošanas aspekts ir atkarīgs no visu dalībnieku spējām, jo īpaši no atbildīgās vadošās aģentūras un tām iestādēm un grupām, kas pārņem atbildību par plāna īstenošanu. Šo spēju izveide bieži vien ir sarežģītāka, nekā gaidīts. Decentralizētas zemes izmantošanas plānošanas struktūras bieži vien pastāv visā Eiropā, un pienākumi ir sadalīti pa dažādām hierarhijām. Šo struktūru spējas dažādās iestādēs, valstīs un reģionos var ievērojami atšķirties. Institucionālās koordinācijas trūkums, nepietiekami kvalificēts personāls, bieža personāla maiņa, nelīdzsvarotība starp pieņemtajiem uzdevumiem un pieejamajām spējām un orientācija uz izpildi, nevis plānošanu bieži vien ierobežo zemes izmantošanas plānošanas faktorus. 

Zemes izmantošanas plānošanas pasākumi samazina kaitējuma izmaksas, izslēdzot dažas darbības no riska zonām vai paredzot nosacījumus, saskaņā ar kuriem šajās zonās var atļaut konkrētu attīstību. Zuidplaspolder (Nīderlande) ir izmantots liela mērogapilsētattīstības projektam: teritorijasklimatdrošināšana, izmantojot telpisko plānošanu, nodrošināja labāku izmaksu un ieguvumu attiecību nekā atsevišķi pielāgošanās pasākumi (piemēram, pret plūdiem droši mājokļi un pielāgota infrastruktūra)(Bruin,2013). Other pētījumi (piemēram , Tröltsch, et al. ,2012)liecina, ka izmaksu un ieguvumu novērtējumu ir grūti veikt , arī klimataprognožulielās nenoteiktībasdēļ. Vēl viens aspekts, kas jāņem vērā, ir tas, katelpiski balstīta pielāgošanās pasākuma ieguvumu un izmaksu attiecība var būt atkarīga no dažādām perspektīvām, piemēram, radot ieguvumus konkrētai kopienai, bet,iespējams,samazinot konkrētu atsevišķu īpašību vērtību. Austrijā, piemēram, sarkanās zonas (augstariska zonas), kas ir definētas “apdraudējuma zonu plānos”,kuri izveidoti pašvaldību līmenī,lai novērstu zemes nogruvumu un plūdu ietekmi, dažos gadījumos ir pārveidotas, lai tiktu galā ar jauniem riskiem, ko rada klimata pārmaiņas (piemēram,Neustift im Stubaital). Tas padara māju būvniecību šajās teritorijās grūtāku vai pat neiespējamu, kā rezultātā tiek zaudēta īpašuma vērtība. 

Zemes izmantošanas plānošanu ietekmē dažādu ES politikas virzienu un direktīvu īstenošana, tostarp kopējā lauksaimniecības politika,Putnu direktīva un Dzīvotņu direktīva, Ūdens pamatdirektīva (ŪPD), Plūdu direktīva,Integrētā piekrastes zonas apsaimniekošanaspolitika utt. No otras puses, paredzams, ka plānotie pasākumi arī tieši vai netieši veicinās šo politikas virzienu un direktīvu mērķu sasniegšanu. 

Piemēram, sagatavojot telpiskos plānus, kontrolējot attīstību un izmantojot plānošanas metodes un pieejas, telpiskā plānošana var veicināt Ūdens pamatdirektīvas "pamatpasākumu" sekmīgu īstenošanu un tādējādi palīdzēt veicināt saldūdens resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un aizsardzību. Vēl viens piemērs ir Natura 2000 mērķu sasniegšana apvienojumā ar attīstības mērķiem, izmantojot telpisko plānošanu (Simeonova et al 2017). Tam ir liels potenciāls efektīvi samazināt bioloģiskās daudzveidības zudumu un nodrošināt dažādu nozaru attīstības atbilstību dabas tiesību aktiem. 

Laiks, kas vajadzīgs, lai sagatavotu zemes izmantošanas plānu,ir variable atkarībā no valsts noteikumiem, konkrētā plāna tipoloģijas un tā iekšējāsskalas. Laiks ir atkarīgs arī nolīdzdalības procesa, kas irizveidots, unno iespējamiem konfliktiem,kas rodas starp dažādām iesaistītajām iestādēm un ieinteresētajām personām. Plāna īstenošana arī ir mainīga, un parasti tā ilgst no 5 līdz 10 gadiem ar periodiskām secīgām pārskatīšanām un atjauninājumiem. 

Pielāgošanās, izmantojot zemes izmantošanas plānošanu, kas pilnībā integrē klimata pārmaiņas, prasa ilgtermiņa redzējumu un ilgtermiņa mērķus. Būtu jāapsverzemes izmantošanas plānu periodiska pārskatīšana (reizi piecos līdz desmit gados),ievērojot elastīgu un adaptīvu pieeju telpiskajai plānošanai, lai varētu iekļaut zināšanu progresu un darbību pārskatīšanu, pamatojoties uz pakāpeniski īstenoto pasākumu uzraudzību. Zemes izmantošanas plāna darbības laiks lielā mērā ir saistīts ar plānoto pasākumu darbības laiku, kas ilgst no divām vai trim desmitgadēm līdz vairāk nekā 100 gadiem, piemēram, attiecībā uz sarežģītām intervencēm, kuru mērķis ir piekrastes aizsardzība, vai būtiskām izmaiņām zemes izmantošanas sadalījumā.