Pilsētu zaļā un zilā infrastruktūra

Pilsētu zaļās un zilās infrastruktūras plānošana (UGI) ir stratēģiska pieeja, lai attīstītu savstarpēji savienotus un daudzfunkcionālus zilo un zaļo zonu tīklus, kas potenciāli sniedz plašu vidisko, sociālo un ekonomisko ieguvumu klāstu un vienlaikus uzlabo pilsētu klimatnoturību. Eiropas Komisija (EK un zaļā infrastruktūra) uzsver zaļo zonu stratēģisko plānošanu dažādos telpiskajos mērogos (no apkaimes līdz pilsētai) un mudina pilsētas veicināt ekosistēmu pakalpojumu sniegšanu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību. Tiem ir izšķiroša nozīme pielāgošanās klimata pārmaiņām un to mazināšanas spēju uzlabošanā. Tie arī samazina negatīvo ietekmi, ko rada klimata pārmaiņu apdraudējumi, piemēram, karstuma viļņi, plūdi un sausums pilsētās.  Dabā balstīti risinājumi (NbS) ir cieši saistīts jēdziens, ko bieži izmanto pārmaiņus ar zaļo un zilo infrastruktūru vai kā plašāku satvaru šādas infrastruktūras veicināšanai un īstenošanai. ES Biodaudzveidības stratēģijā 2030. gadam ir noteiktas konkrētas darbības dabā balstītu risinājumu veicināšanai, kas būtu sistemātiski jāintegrē pilsētplānošanā. Eiropas Komisija definē NbS kā “dabas iedvesmotus un atbalstītus risinājumus, kas ir rentabli, vienlaikus nodrošina vides, sociālos un ekonomiskos ieguvumus un palīdz veidot noturību”. IUCN aicina pieņemt holistisku, uz ekosistēmām balstītu pieeju, īstenojot NbS, un norāda: “Risinājumi, kuru pamatā ir daba, izmanto funkcionējošu ekosistēmu kā infrastruktūras spēku, lai sniegtu dabas pakalpojumus sabiedrības un vides labā”. EVA (2021) atsaucas uz NbS kā “jumta koncepciju” dažādām politikas darbībām un pieejām (piemēram, uz ekosistēmu balstītai pārvaldībai), kuru mērķis ir palielināt klimatnoturību un vienlaikus sniegt papildu ieguvumus sabiedrībai. 

Pilsētu kontekstā NbS attiecas uz dažādām zaļās un zilās infrastruktūras tipoloģijām. Šie risinājumi efektīvāk apvieno vides, sabiedrības un klimata problēmas nekā tradicionālās pelēkās infrastruktūras. NbS telpiskais mērogs pilsētās var būt dažāds — no lielām mežu teritorijām līdz maza mēroga nokrišņu ūdens sistēmām. Turklāt cilvēku loma NbS var ievērojami atšķirties. Piemēram, pašregulējošām dabiskajām ekosistēmām (piemēram, pilsētu mitrājiem, kas nodrošina plūdu kontroles zonas) nav vajadzīga cilvēka iejaukšanās vai tā ir ierobežota. No otras puses, var būt hibrīdi pelēkzaļi risinājumi (piemēram, nokrišņu ūdens un urbānās noteces ūdeņu apsaimniekošanas sistēmas, piemēram, biofiltri), kuros būtiska nozīme ir tehnoloģijām un cilvēka iesaistei. 

NbS arvien vairāk izmanto visās Eiropas pilsētās, un 91 % vietējo klimatrīcības plānu ietver šādus pasākumus. 2018. gadā vidējais pilsētu koku segums EEZ dalībvalstīs un sadarbības valstīs (EEA‑39) bija 28,5 % no pilsētas kodola un 34,7 % no lielākajām funkcionālajām pilsētu teritorijām, kā arī papildu zilās infrastruktūras daļa, kas vēl vairāk veicina pilsētu dzesēšanu (EVA ziņojums Nr. 14/2023).

NbS uzlabo dzīves apstākļus visiem, nodrošinot iespējas gan iedzīvotājiem, gan apmeklētājiem pilsētās, kuru ekonomika ir atkarīga no tūrisma. It īpaši ikreiz, kad UGI atrodas netālu no svarīgiem kultūrvēsturiskiem objektiem, to varētu iekļaut pilsētas tūrisma piedāvājumā, iekļaut apmeklētāju maršrutos vai integrēt pilsētas zīmolvedībā, galu galā radot pievienoto vērtību pilsētas tūrismam (Terkenly et al., 2020).

Līdzdalības pieejas ir vajadzīgas pilsētu zaļās infrastruktūras plānošanā un NbS projektēšanas, īstenošanas un novērtēšanas procesā. Sadarbība ar dažādām ieinteresētajām personām uzlabo zināšanu nodošanu starp dalībniekiem, savukārt iespējamo sociālo vai institucionālo šķēršļu novēršana ir būtiska, lai uzlabotu sabiedrības atbalstu šiem risinājumiem un rastu labāko risinājumu, kurā ņemts vērā vietējais sociālpolitiskais konteksts. Īpaši liela nozīme ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tāpēc ir vajadzīga cieša horizontālā un vertikālā sadarbība, taču svarīga ir arī saikne ar privāto sektoru.  

Veiksmes faktori

Skaidri izteikta daudzfunkcionalitāte ir galvenais panākumu faktors, kas padara NbS pievilcīgu pilsētās un rada lieliskas iespējas iedvesmot un iesaistīt vairākas nozares.

Pieprasījums pēc NbS strauji pieaug, jo politikas vide kļūst arvien labvēlīgāka gan ES, gan valstu un vietējā līmenī. Tāpēc pilsētām tika izstrādāti uz pierādījumiem balstīti standarti un pamatnostādnes, lai nodrošinātu dažādu NbS efektīvu un līdzdalīgu UGI plānošanu un pārvaldību (sk. arī “Juridiskie aspekti”). Par. Naturvation projektā tika izstrādātas Eiropas novērtējuma kartes, lai parādītu NbS potenciālu risināt tādas sabiedrības problēmas kā klimata pārmaiņas, sabiedrības veselības jautājumi un bioloģiskās daudzveidības zudums vairāk nekā 700 Eiropas pilsētās. Turklāt integrējošas un iekļaujošas pārvaldības pieejas, piemēram, “mozaīkas” pārvaldība (apvienojot aktīva pilsoniskuma mikrolīmeni ar stratēģiskās pilsētplānošanas makrolīmeni, Buijs et al., 2019 ), ir labs veids, kā veicināt sociāli saliedētu un sadarbīgu UGI plānošanu, īstenošanu un uzturēšanu.

Ierobežojošie faktori

Pilsētu ainavas pārvaldība ir sarežģīts process, kas pakļauts pretrunīgām programmām, piemēram, mājokļiem, transportam, komerciālajai infrastruktūrai un ekonomikai. Pilsētu zaļajai infrastruktūrai ir vajadzīga visaptveroša plānošana un uzturēšana. Pilsētas mēroga zaļās zonas tīkla izveide ar savienotiem koridoriem ir jāizvērtē un jāvērtē kā viens no galvenajiem zemes izmantošanas veidiem kopā ar citām galvenajām zemes izmantošanas nozarēm. Konkurējošas un pretrunīgas zemes izmantošanas intereses, vāja sadarbība ar galvenajām ieinteresētajām personām (piemēram, zemes īpašniekiem, būvniecības nozari, investoriem) vai izolēta domāšana pilsētu pārvaldē var būt spēcīgi ierobežojoši faktori. Zināšanu trūkums par ieguvumiem vai pieredzes trūkums par to, kā īstenot vai izstrādāt NbS, var radīt negatīvu attieksmi praktiķu, politikas veidotāju vai iedzīvotāju vidū.  

Visaptverošs pārskats par ierobežojumiem ir sniegts EVA ziņojumā par pielāgošanos pilsētām (EVA ziņojums Nr. 14/2023). Tie ietver sistemātisku pierādījumu trūkumu par efektivitāti, kas var rasties tikai ar ilgtermiņa uzraudzību, problēmas ar izmaksu un ieguvumu analīzi, ierobežotas tehniskās spējas, kontekstam raksturīgas situācijas, kurās nav iespējams viens universāls risinājums, iespējamās veselības problēmas, ko rada, piemēram, odi vai ziedputekšņi. Turklāt konkurence par kosmosu ir galvenais ierobežojošais faktors zaļās un zilās zonas attīstībai, jo īpaši blīvi apdzīvotās pilsētu teritorijās.

Visbeidzot, citi ierobežojoši faktori ir atkarīgi no iespējamās sociālās netaisnības. Jaunu zaļo un zilo zonu izveide var veicināt ģentrifikāciju un īpašuma cenu pieaugumu, kas var izraisīt kopienas locekļu pārvietošanu. Ja zaļo un zilo zonu plānojumā nav ņemti vērā sociālie apsvērumi, netaisnīgas iespējas piekļūt šīm zonām var radīt sociālu netaisnību. Faktiski šīs telpas trūkums un nepieejamība dažiem iedzīvotājiem var radīt pazeminātu dzīves kvalitāti no veselības, sociālās un psiholoģiskās perspektīvas (EVA ziņojums 04/2025).

Izmaksu ietaupījums

Zaļo zonu zudums, dabiskās ekosistēmas degradācija, pilsētu struktūras sablīvēšanās un arvien lielāks bruģētās augsnes īpatsvars negatīvi ietekmē ūdens ciklu, gaisa kvalitāti, vietējo temperatūru un samazina pilsētu klimatnoturību. Tās sabiedrībai rada lielas ekonomiskās izmaksas. Pilsētu zaļināšana (piemēram, koku stādīšana vai jaunas zaļās zonas izveide), degradētu ekosistēmu atjaunošana, zemas intensitātes apsaimniekošanas prakses izvēle parkos vai vietēju dabā balstītu risinājumu izveide, lai kontrolētu noteces ūdeņus vai plūdus, var radīt ievērojamus tiešus ietaupījumus salīdzinājumā ar tradicionālajiem inženiertehniskajiem risinājumiem. Turklāt šīm zaļajām darbībām ir arī daudz netiešu ekonomisku ieguvumu, piemēram, tās piesaista ieguldītājus un rada jaunas darbvietas dažādās nozarēs.  Pieaug arī ekonomiskais pamatojums pelēkās krāsas integrēšanai zaļajos pasākumos. Pelēkie risinājumi parasti ir saistīti ar lielām sākotnējām kapitāla investīcijām un ilgāka termiņa ikgadējām uzturēšanas izmaksām projekta darbības laikā salīdzinājumā ar risinājumiem ar zaļajiem komponentiem (Politikas mācību platformas zaļākai Eiropai politikas kopsavilkums, 2024. gads). Zinātniskie pētījumi liecina, ka NbS infrastruktūra vidēji ir par 42 % lētāka un rada par 36 % lielāku vērtību nekā infrastruktūras risinājumi, kas ir pilnībā pelēki. Tas notiek, ja tiek ņemti vērā plašie līdzieguvumi no NbS (Bechauf et al., 2022). Tomēr vienmēr būtu jāveic īpaša izmaksu un ieguvumu analīze un jāatbalsta labākā risinājuma izvēle katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā vietējo kontekstu.

Uzturēšanas izmaksas

UGI plānošanas un NbS ieviešanas izmaksas var ievērojami atšķirties. Tie ir atkarīgi no daudziem iekšējiem faktoriem, piemēram, telpiskā mēroga, tehnoloģiju izmantošanas risinājumos, apkopes biežuma un remonta nepieciešamības. Parasti uzturēšanas izmaksas ir viszemākās dabiskajās ekosistēmās, piemēram, atlikušajās dzīvotnēs (piemēram, pilsētu mežos vai mitrājos) vai daļēji dabiskajās ekosistēmās (piemēram, zālāju aizstāšana ar pļavām). Dažu NbS veidu izveidošanas un uzturēšanas izmaksas daļēji vai pilnībā sedz iedzīvotāji (piemēram, urbānā lauksaimniecība), NVO (piemēram, degradētu dzīvotņu atjaunošanas pasākumi) vai privāti uzņēmumi (vētras ūdens dīķi noteces ūdeņu apsaimniekošanai). Eiropas Savienība ir pielikusi lielas pūles, lai mobilizētu NbS Eiropā. ES veicina zināšanu pārneses stiprināšanu par sekmīgiem gadījumiem (piemēram, Pilsētu dabas atlants) un piedāvā publiskas digitālās platformas, lai veicinātu sadarbību ar privāto un publisko sektoru (Viedo pilsētu platforma), un piedāvā finansiālu atbalstu, izmantojot Eiropas zaļo kursu.  Finansējumu zaļās un zilās infrastruktūras iekļaušanai pilsētplānošanā var iegūt no Jaunā Eiropas “Bauhaus” — politikas un finansēšanas iniciatīvas, kas “veicina zaļo pārkārtošanos apbūvētā vidē un ārpus tās, padarot to patīkamu, pievilcīgu un ērtu visiem”. Ir pieejami dažādi instrumenti, tostarp Guildelines investoriem, lai pārbaudītu, kā un kāpēc investīcijas būvētās vides projektos var saskaņot ar Jauno Eiropas “Bauhaus”.

Ieguvumi

Zaļās zonas un NbS pilsētās var palīdzēt samazināt katastrofu risku, uzlabot ūdens apsaimniekošanu un radīt vietēju dzesēšanas efektu, lai labāk tiktu galā ar augstām temperatūrām un karstuma viļņiem. Papildus konkrētu vides problēmu risināšanai zaļā un zilā infrastruktūra piedāvā papildu ieguvumus, kas pārsniedz tās galveno mērķi. Piemēram, parki un ūdenstilpes var uzlabot pilsētas skaistumu, vienlaikus kalpojot arī par brīvā laika pavadīšanas vietām, veicinot garīgo un fizisko labbūtību (Nilsson and Johansson, 2021).

Citi papildu ieguvumi ir šādi: atbalstīt pilsētu biodaudzveidību, oglekļa uzglabāšanu (mitigāciju), gaisa piesārņojuma mazināšanu, piedāvāt vietas atpūtai, dabas pieredzei un nodrošināt lielāku sociālo, fizisko un garīgo labbūtību. NbS pilsētu teritorijās var palīdzēt sasniegt vairākus ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) un jo īpaši mērķus attiecībā uz ilgtspējīgām pilsētām (11). 

Visbeidzot, ekonomiskie ieguvumi var būt saistīti ar tūrisma ekonomikas pieaugumu. Zaļo zonu pieejamībai var būt nozīmīga loma, kas raksturo to, ko pilsētas var piedāvāt (Terkenli, et a. 2020). Tas var novest pie tā, ka tūristu izvēle tiek pārvirzīta uz viņiem, jo īpaši uz galamērķiem, kas pakļauti karstuma stresa riskam (piemēram, karstajā Vidusjūras vasarā).

Daudzās ES dalībvalstīs pilsētu zaļā infrastruktūra un dabā balstīti risinājumi jau ir atbalstīti ar valsts tiesību aktiem, kas saistīti ar zemes izmantošanas plānošanu, nokrišņu ūdeņu apsaimniekošanu, virszemes ūdeņu vai bioloģiskās daudzveidības aizsardzību. Stimuli un maksājumi veicina NbS un UGI ieviešanu tradicionālās pelēkās infrastruktūras vietā.

Daudzās pilsētās ir ieviestas stratēģijas zaļās infrastruktūras uzlabošanai un paplašināšanai pilsētvidē. , Piemēram, Hamburgas stratēģija paredz paplašināt zaļos jumtus. Barselonas Superblock programmas mērķis ir pārveidot pilsētvidi, tostarp tiesiskuma aspektus. Turklāt vietējos zonējumos var izmantot īpašus plānošanas instrumentus, piemēram, Biotope Area Factor, lai noteiktu, ka daļa teritorijas jāatstāj kā zaļā zona (sk. Berlīnes gadījuma pētījumu).. Tāpat arī valsts līmeņa pamatnostādnes atvieglo zaļās un zilās infrastruktūras integrēšanu pilsētas dizainā. Piemēram, Zviedrijā Mājokļu, būvniecības un plānošanas valsts padome izdeva rokasgrāmatu par ekosistēmu pakalpojumu integrēšanu apbūvētās vides plānošanā, būvniecībā un uzturēšanā, kurā iekļauta arī informācija par dabas vērtību attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām. Zviedrijas Vides aizsardzības aģentūra publicēja valsts pamatnostādnes par DBR, kas ir instruments, lai pielāgotos klimata pārmaiņām un citām sabiedrības problēmām.

Eiropas Savienība stingri atbalsta zaļās infrastruktūras koncepciju un dabā balstītus risinājumus, lai uzlabotu klimatnoturību, ilgtspējīgu ūdens resursu apsaimniekošanu un cilvēku labklājību un biodaudzveidību Eiropas pilsētās. Piemēram, UGI un NbS tiek uzskatīti par galvenajiem jēdzieniem ES Biodaudzveidības stratēģijā 2030. gadam (2020) kopā ar ES Dabas atjaunošanas aktu, ES Zaļās infrastruktūras stratēģiju (2013) un ES Ūdens pamatdirektīvu . Visbeidzot, 2021. gada ES Klimatadaptācijas stratēģijā ir uzsvērts, cik svarīgi ir veicināt dabā balstītus pielāgošanās risinājumus, arī palielinot to mērogu pilsētu līmenī. 

Īstenošanas laiks atšķiras atkarībā no telpiskā mēroga— no dažiem mēnešiem līdz vairākiem gadiem. Piemēram, neliela mēroga NbS, piemēram, zaļo sienu vai vietējo biofiltru, ieviešana ir diezgan ātrs process, un faktiskais būvniecības laiks aizņem mazāk nekā gadu. Tomēr plānošana un projektēšana, oficiālu atļauju saņemšana, integrācija citos plānošanas un izstrādes procesos var pagarināt īstenošanas laiku. Liela mēroga zaļās zonas plānošana un īstenošana (piemēram, daudzfunkcionāla parka izveide) var ilgt vairākus gadus. Arī jaunu zaļo zonu tehniskā īstenošana ir īsāka nekā pilnīga ekoloģiskā īstenošana. Var paiet vairāki gadi, līdz veģetācija, kas iestādīta zaļajās zonās vai atsevišķos NbS, piemēram, zaļajos jumtos, pilnībā nodrošina savas ekosistēmas funkcijas (piemēram, klimata pārmaiņu mazināšanu vai ūdens un barības vielu turēšanas spēju). 

Paredzamajam dzīves ciklam — savstarpēji savienotas pilsētu zaļās infrastruktūras laikam— vajadzētu būt ļoti ilgam, daudz ilgākam nekā atsevišķām ēkām vai infrastruktūrai. Vienas zaļās zonas vecums var būt no vairākiem simtiem gadu (piemēram, vēsturiskie parki) līdz dažiem gadiem (piemēram, zaļie jumti). Dzīve -laiks viena N bS var atšķirties, bet mērķis ir ilgtermiņa uzturēšana.