Pilsētu zaļā un zilā infrastruktūra

Pilsētu zaļās un zilās infrastruktūras plānošana (UGI) ir stratēģiska pieeja, lai attīstītu savstarpēji savienotus un daudzfunkcionālus zilo un zaļo zonu tīklus, kas potenciāli sniedz plašu vidisko, sociālo un ekonomisko ieguvumu klāstu un vienlaikus uzlabo pilsētu klimatnoturību. Eiropas Komisija uzsver zaļo zonu stratēģisko plānošanu dažādos telpiskajos mērogos (no apkaimes līdz pilsētas mērogam) un mudina pilsētas veicināt ekosistēmu pakalpojumu sniegšanu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību. Pilsētu zaļā un zilā infrastruktūra ietver dažāda veida zilās un zaļās zonas, piemēram, mežus, mitrājus, lauksaimniecības zemi, publiskos parkus, privātos dārzus, atsevišķus zaļos elementus (ielu kokus, zaļos jumtus utt.) vai dīķus un strautus. Tiem ir izšķiroša nozīme pielāgošanās klimata pārmaiņām un to mazināšanas spēju uzlabošanā un klimata pārmaiņu radīto apdraudējumu, piemēram, karstuma viļņu, plūdu un sausuma, negatīvās ietekmes mazināšanā pilsētās.  

ES Biodaudzveidības stratēģijā 2030. gadam ir noteiktas konkrētas darbības dabā balstītu risinājumu veicināšanai, kas būtu sistemātiski jāintegrē pilsētplānošanā. Eiropas Komisija dabā balstītus risinājumus (DBR vai DBR) definē kā “dabas iedvesmotus un atbalstītus risinājumus, kas ir rentabli, vienlaikus nodrošina vidiskus, sociālus un ekonomiskus ieguvumus un palīdz veidot noturību”. IUCN aicina pieņemt holistisku, uz ekosistēmām balstītu pieeju, īstenojot NbS, un norāda: “Risinājumi, kuru pamatā ir daba, izmanto funkcionējošu ekosistēmu kā infrastruktūras spēku, lai sniegtu dabas pakalpojumus sabiedrības un vides labā”. EVA (2021) atsaucas uz NbS kā “jumta koncepciju” dažādām politikas darbībām un pieejām (piemēram, uz ekosistēmu balstītai pārvaldībai), kuru mērķis ir palielināt klimatnoturību un vienlaikus sniegt papildu ieguvumus sabiedrībai. 

Pilsētu kontekstā NbS īpaši atsaucas uz dažādām zaļās un zilās infrastruktūras tipoloģijām, kas izmanto dabas pašu vietējos resursus, piemēram, veģetāciju, ūdeni un augsni. Šie risinājumi vides, sabiedrības un klimata problēmas risina efektīvāk nekā tradicionālā pelēkā infrastruktūra. NbS telpiskais mērogs pilsētās var būt dažāds — no lielām mežu teritorijām līdz maza mēroga nokrišņu ūdens sistēmām. Turklāt cilvēka kontroles vai tehnoloģisko risinājumu nozīme NbS var ievērojami atšķirties no pašregulētām dabiskajām ekosistēmām (piemēram, plūdu kontroles, ko nodrošina pilsētu mitrāji), kurās nav nepieciešama cilvēka iejaukšanās vai tā ir ierobežota, līdz hibrīdiem pelēkzaļiem risinājumiem (piemēram, nokrišņu ūdens un urbānās noteces ūdeņu pārvaldības sistēmām, piemēram, biofiltriem), kuros būtiska nozīme ir tehnoloģijām un cilvēka intervencei. 

NbS uzlabo dzīves apstākļus visiem, nodrošinot iespējas gan iedzīvotājiem, gan apmeklētājiem pilsētās, kuru ekonomika ir atkarīga no tūrisma. It īpaši ikreiz, kad UGI atrodas netālu no svarīgiem kultūrvēsturiskiem objektiem, to varētu iekļaut pilsētas tūrisma piedāvājumā, iekļaut apmeklētāju maršrutos vai integrēt pilsētas zīmolvedībā, galu galā radot pievienoto vērtību pilsētas tūrismam (Terkenly et al., 2020).

Līdzdalības pieejas ir vajadzīgas pilsētu zaļās infrastruktūras plānošanā un NbS projektēšanas, īstenošanas un novērtēšanas procesā. Sadarbība ar dažādām ieinteresētajām personām uzlabo zināšanu nodošanu starp dalībniekiem, savukārt iespējamo sociālo vai institucionālo šķēršļu novēršana ir būtiska, lai uzlabotu sabiedrības atbalstu šiem risinājumiem un rastu labāko risinājumu, kurā ņemts vērā vietējais sociālpolitiskais konteksts. Īpaši liela nozīme ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tāpēc ir vajadzīga cieša horizontālā un vertikālā sadarbība, taču svarīga ir arī saikne ar privāto sektoru.  

Pilsētu ainavas pārvaldība ir sarežģīts process, kas pakļauts pretrunīgām programmām, piemēram, mājokļiem, transportam, komerciālajai infrastruktūrai un ekonomikai. Pilsētu zaļajai infrastruktūrai ir vajadzīga visaptveroša plānošana un uzturēšana. Pilsētas mēroga zaļās zonas tīkla izveide ar savienotiem koridoriem ir jāizvērtē un jāvērtē kā viens no galvenajiem zemes izmantošanas veidiem kopā ar citām galvenajām zemes izmantošanas nozarēm. Konkurējošas un pretrunīgas zemes izmantošanas intereses, vāja sadarbība ar galvenajām ieinteresētajām personām (piemēram, zemes īpašniekiem, būvniecības nozari, investoriem) vai izolēta domāšana pilsētu pārvaldē var būt spēcīgi ierobežojoši faktori. Zināšanu trūkums par ieguvumiem vai pieredzes trūkums par to, kā īstenot vai izstrādāt NbS, var radīt negatīvu attieksmi praktiķu, politikas veidotāju vai iedzīvotāju vidū.  

Vietējais vides, sociālais, kultūras un institucionālais konteksts būtiski ietekmē UGI plānošanas un konkrētu NbS īstenošanas panākumus. Tāpēc pilsētām ir izstrādāti uz pierādījumiem balstīti standarti un pamatnostādnes, lai nodrošinātu dažādu VGI efektīvu un līdzdalīgu plānošanu un pārvaldību, piemēram, vairākos ES finansētos projektos (piemēram, Naturvation). Turklāt integrējošas un iekļaujošas pārvaldības pieejas, piemēram, “mozaīkas” pārvaldība (apvienojot aktīva pilsoniskuma mikrolīmeni ar stratēģiskās pilsētplānošanas makrolīmeni, Buijs et al., 2019 ), ir labs veids, kā veicināt sociāli saliedētu un sadarbīgu UGI plānošanu, īstenošanu un uzturēšanu.

Zaļo zonu zudums, dabiskās ekosistēmas degradācija, pilsētu struktūras sablīvēšanās un arvien lielāks bruģētās augsnes īpatsvars negatīvi ietekmē ūdens ciklu, gaisa kvalitāti, vietējo temperatūru un samazina pilsētu klimatnoturību. Tās sabiedrībai rada lielas ekonomiskās izmaksas, un pilsētu zaļināšana (piemēram, koku stādīšana vai jaunas zaļās zonas izveide), degradētu ekosistēmu atjaunošana, zemas intensitātes apsaimniekošanas prakses izvēle parkos vai vietēju dabā balstītu risinājumu būvniecība var radīt ievērojamus tiešus ietaupījumus, lai kontrolētu noteces ūdeņus vai plūdus salīdzinājumā ar tradicionālajiem inženiertehniskajiem risinājumiem. Turklāt šīm zaļajām darbībām ir arī daudz netiešu ekonomisku ieguvumu, piemēram, tās piesaista ieguldītājus un rada jaunas darbvietas dažādās nozarēs.  Citi ieguvumi var būt saistīti ar tūrisma ekonomikas pieaugumu. Zaļo zonu pieejamībai var būt nozīmīga loma, kas raksturo to, ko pilsētas var piedāvāt ( Terkenli u. c., 2020), novirzot izvēli uz tām, jo īpaši galamērķos, kas pakļauti karstuma stresa riskam (piemēram, karstajā Vidusjūras vasarā).

UGI plānošanas un NbS ieviešanas izmaksas var ievērojami atšķirties atkarībā no daudziem iekšējiem faktoriem, piemēram, telpiskā mēroga, tehnoloģiju izmantošanas risinājumos, apkopes biežuma un remonta nepieciešamības. Parasti uzturēšanas izmaksas ir viszemākās dabiskajās ekosistēmās, piemēram, atlikušajās dzīvotnēs (piemēram, pilsētu mežos vai mitrājos) vai daļēji dabiskajās ekosistēmās (piemēram, zālāju aizstāšana ar pļavām). Dažu NbS veidu izveidošanas un uzturēšanas izmaksas daļēji vai pilnībā sedz iedzīvotāji (piemēram, urbānā lauksaimniecība), NVO (piemēram, degradētu dzīvotņu atjaunošanas pasākumi) vai privāti uzņēmumi (vētras ūdens dīķi noteces ūdeņu apsaimniekošanai). Eiropas Savienība ir pielikusi lielas pūles, lai mobilizētu NbS Eiropā, piedāvājot finansiālu atbalstu ar Eiropas zaļā kursa starpniecību, stiprinot zināšanu nodošanu par sekmīgiem gadījumiem (piemēram, Pilsētu dabas atlants) un piedāvājot publiskas digitālās platformas, lai veicinātu sadarbību ar privāto un publisko sektoru (Viedo pilsētu tirgus). 

Zaļās zonas un NbS pilsētās var palīdzēt samazināt katastrofu risku, uzlabot ūdens apsaimniekošanu un radīt vietēju dzesēšanas efektu, lai labāk tiktu galā ar augstām temperatūrām un karstuma viļņiem. Papildus konkrētu vides problēmu risināšanai zaļā un zilā infrastruktūra piedāvā papildu ieguvumus, kas pārsniedz tās galveno mērķi. Piemēram, parki un ūdenstilpes var uzlabot pilsētas skaistumu, vienlaikus kalpojot arī par brīvā laika pavadīšanas vietām, veicinot garīgo un fizisko labbūtību (Nilsson and Johansson, 2021).

Citi papildu ieguvumi ir šādi: atbalstīt pilsētu biodaudzveidību, oglekļa uzglabāšanu (mitigāciju), gaisa piesārņojuma mazināšanu, piedāvāt vietas atpūtai, dabas pieredzei un nodrošināt lielāku sociālo, fizisko un garīgo labbūtību. NbS pilsētu teritorijās var palīdzēt sasniegt vairākus ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) un jo īpaši mērķus attiecībā uz ilgtspējīgām pilsētām (11). 

Daudzās ES dalībvalstīs pilsētu zaļā infrastruktūra un dabā balstīti risinājumi jau ir atbalstīti ar valsts tiesību aktiem, kas saistīti ar zemes izmantošanas plānošanu, nokrišņu ūdeņu apsaimniekošanu, virszemes ūdeņu vai bioloģiskās daudzveidības aizsardzību. Ir izstrādāti stimuli un maksājumi, kas veicina NbS un UGI ieviešanu tradicionālās pelēkās infrastruktūras vietā. Turklāt vietējā zonēšanā var izmantot īpašus plānošanas instrumentus, piemēram, Biotope Area Factor (sk., piemēram, Berlīnes gadījuma izpēti), lai noteiktu, ka daļa teritorijas ir jāatstāj kā zaļā zona. Eiropas Savienība stingri atbalsta zaļās infrastruktūras koncepciju un dabā balstītus risinājumus, lai uzlabotu klimatnoturību, ilgtspējīgu ūdens resursu apsaimniekošanu un cilvēku labklājību un biodaudzveidību Eiropas pilsētās. Piemēram, UGI un NbS tiek uzskatīti par galveno jēdzienu: ES Biodaudzveidības stratēģija 2030. gadam (2020), ES Zaļās infrastruktūras stratēģija (2013) un ES Ūdens pamatdirektīva. Visbeidzot, 2021. gada ES Klimatadaptācijas stratēģijā ir uzsvērts, cik svarīgi ir veicināt dabā balstītus pielāgošanās risinājumus, arī palielinot to mērogu pilsētu līmenī. 

Īstenošanas laiks atšķiras atkarībā no telpiskā mēroga— no dažiem mēnešiem līdz vairākiem gadiem. Piemēram, neliela mēroga NbS, piemēram, zaļo sienu vai vietējo biofiltru, ieviešana ir diezgan ātrs process, un faktiskais būvniecības laiks aizņem mazāk nekā gadu. Tomēr plānošana un projektēšana, oficiālu atļauju saņemšana, integrācija citos plānošanas un izstrādes procesos var pagarināt īstenošanas laiku. Liela mēroga zaļās zonas plānošana un īstenošana (piemēram, daudzfunkcionāla parka izveide) var ilgt vairākus gadus. Arī jaunu zaļo zonu tehniskā īstenošana ir īsāka nekā pilnīga ekoloģiskā īstenošana. Var paiet vairāki gadi, līdz veģetācija, kas iestādīta zaļajās zonās vai atsevišķos NbS, piemēram, zaļajos jumtos, pilnībā nodrošina savas ekosistēmas funkcijas (piemēram, klimata pārmaiņu mazināšanu vai ūdens un barības vielu turēšanas spēju). 

Paredzamajam dzīves ciklam — savstarpēji savienotas pilsētu zaļās infrastruktūras laikam— vajadzētu būt ļoti ilgam, daudz ilgākam nekā atsevišķām ēkām vai infrastruktūrai. Vienas zaļās zonas vecums var būt no vairākiem simtiem gadu (piemēram, vēsturiskie parki) līdz dažiem gadiem (piemēram, zaļie jumti). Dzīve -laiks viena N bS var atšķirties, bet mērķis ir ilgtermiņa uzturēšana.