Pilsētu zaļās un zilās infrastruktūras plānošana

Līdzdalībaspieejas ir vajadzīgas pilsētu zaļāsinfrastruktūras plānošanā un NbS izstrādes, īstenošanas un novērtēšanas procesā. Sadarbība ar dažādām ieinteresētajām personām uzlabo zināšanu pārnesi starp dalībniekiem, savukārt iespējamo sociālo vai institucionālo šķēršļu novēršanai ir izšķiroša nozīme, lai uzlabotu sabiedrības atbalstu šiem risinājumiem un atrastu labāko risinājumu, kurā ņemts vērā vietējais sociālpolitiskais konteksts. Īpašiliela nozīmeir vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tāpēc ir vajadzīgaspēcīga horizontālā un vertikālā sadarbība,tačusvarīga ir arīsaikne ar privāto sektoru.  

Pilsētvides pārvaldība ir sarežģīts process, kas saistīts ar pretrunīgām programmām tādās jomās kā mājokļi, transports, komerciālā infrastruktūra un ekonomika. Pilsētu zaļajai infrastruktūrai ir vajadzīga visaptveroša plānošana un uzturēšana. Pilsētas mēroga zaļo zonu tīkla izveide ar savienotiem koridoriem ir jāizvērtē un jānovērtē kā viens no galvenajiem zemes izmantošanas veidiem kopā ar citām galvenajām zemes izmantošanas nozarēm. Konkurējošas un pretrunīgas zemes izmantošanas intereses, vāja sadarbība ar galvenajām ieinteresētajām personām (piemēram, zemes īpašniekiem, būvniecības nozari, investoriem) vai izolēta domāšana pilsētu pārvaldē var būt spēcīgi ierobežojoši faktori. Zināšanu trūkums par ieguvumiem vai pieredze NbS īstenošanā vai izstrādē var izraisīt negatīvu attieksmi praktiķu, politikas veidotāju vai iedzīvotāju vidū. 

Vietējais vides, sociālais, kultūras un institucionālais konteksts lielā mērā ietekmē UGI plānošanas un konkrētu NbS īstenošanas panākumus. Tāpēc pilsētām ir izstrādāti uz pierādījumiem balstīti standarti un pamatnostādnes, lai nodrošinātu dažādu NbS efektīvu un līdzdalīgu UGI plānošanu un pārvaldību, piemēram, vairākos ES finansētos projektos (piemēram, GREEN SURGE,ThinkNature, Naturvation). Turklāt integrējošas un iekļaujošas pārvaldības pieejas, piemēram, “mozaīkas” pārvaldība (apvienojot aktīva pilsoniskuma mikrolīmeni ar stratēģiskās pilsētplānošanas makrolīmeni, Buijs et al., 2019) ir labs veids,kā veicināt sociāli saliedētu un sadarbīgu UGI plānošanu, īstenošanu un uzturēšanu.

Zaļo zonu izzušana, dabiskās ekosistēmas degradācija, pilsētu struktūras sablīvēšanās un augsnes seguma palielināšanās negatīvi ietekmē ūdens ciklu, gaisa kvalitāti, vietējo temperatūru un samazina pilsētu klimatnoturību. Tās sabiedrībai rada lielas ekonomiskās izmaksas, un pilsētu zaļināšana (piemēram, koku stādīšana vai jaunas zaļās zonas izveide), degradētu ekosistēmu atjaunošana, mazintensīvas apsaimniekošanas prakses izvēle parkos vai vietēju dabā balstītu risinājumu izstrāde var dot ievērojamus tiešus ietaupījumus noteces ūdeņu vai plūdu kontrolei salīdzinājumā ar tradicionālajiem inženiertehniskajiem risinājumiem. Turklāt šīm zaļajām darbībām ir arī daudz netiešu ekonomisku ieguvumu, piemēram, tās piesaista ieguldītājus un rada jaunas darbvietas dažādās nozarēs.  Citi ieguvumi var būt saistīti ar tūrisma ekonomikas pieaugumu. Zaļo zonu pieejamībai var būt nozīmīga loma, raksturojot to,ko pilsētas var piedāvāt (Terkenli, et a. 2020), novirzot izvēli uz tām, jo īpaši karstuma stresa skartos galamērķos (piemēram, karstajā Vidusjūras vasarā).

UGI plānošanas un NbS ieviešanas izmaksas var ievērojami atšķirties atkarībā no daudziem iekšējiem faktoriem, piemēram, telpiskā mēroga, tehnoloģiju izmantošanas risinājumos, apkopes biežuma un remonta nepieciešamības. Parasti uzturēšanas izmaksas ir viszemākās tādās dabiskās ekosistēmās kā atlikušās dzīvotnes (piemēram, pilsētu meži vai mitrāji) vai daļēji dabiskas ekosistēmas (piemēram, zālāju aizstāšana ar pļavām). Dažu NbS veidu ierīkošanas un uzturēšanas izmaksas daļēji vai pilnībā sedz iedzīvotāji (piemēram, urbānā lauksaimniecība), NVO (piemēram, degradētu dzīvotņu atjaunošanas darbības) vai privāti uzņēmumi (vētras ūdens dīķi noteces ūdeņu apsaimniekošanai). Eiropas Savienība ir pielikusi lielas pūles, lai mobilizētu NbS Eiropā, piedāvājot finansiālu atbalstu ar Eiropas zaļā kursa starpniecību, stiprinot zināšanu nodošanu par veiksmīgiem gadījumiem (piemēram, Urban Nature Atlas) un piedāvājot publiskas digitālās platformas, lai veicinātu sadarbību ar privāto un publisko sektoru (Viedo pilsētu platforma ). 

Zaļās zonas un NbS pilsētās var palīdzēt samazināt katastrofu risku, uzlabot ūdens resursu apsaimniekošanu un radīt vietēju dzesēšanas efektu, lai labāk tiktu galā ar augstām temperatūrām un karstuma viļņiem. Papildus konkrētu vides problēmu risināšanai zaļā un zilā infrastruktūra piedāvā papildu ieguvumus, kas pārsniedz to primāro mērķi. Piemēram, parki un ūdensobjekti var uzlabot pilsētas skaistumu, vienlaikus kalpojot arī par atpūtas telpām, veicinot garīgo un fizisko labklājību (Nilsson un Johansson, 2021)

Citi papildu ieguvumi ir šādi: atbalstīt pilsētu biodaudzveidību, oglekļa uzglabāšanu (mazināšanu), gaisa piesārņojuma mazināšanu, piedāvāt atpūtas un dabas pieredzes iespējas un nodrošināt lielāku sociālo, fizisko un garīgo labklājību. NbS pilsētu teritorijās var palīdzēt sasniegt vairākus ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) un jo īpaši mērķus attiecībā uz ilgtspējīgām pilsētām (11). 

Daudzās ES dalībvalstīs pilsētu zaļā infrastruktūra un dabā balstīti risinājumi jau ir atbalstīti ar valsts tiesību aktiem, kas saistīti ar zemes izmantošanas plānošanu, nokrišņu ūdeņu apsaimniekošanu, virszemes ūdeņu vai bioloģiskās daudzveidības aizsardzību. Ir izstrādāti stimuli un maksājumi, kas veicina NbS un UGI ieviešanu tradicionālās pelēkās infrastruktūras vietā. Turklāt vietējā zonēšanā var izmantot īpašus plānošanas instrumentus, piemēram, Biotopu teritorijas faktoru (sk., piemēram, Berlīnes gadījuma izpēti),lai noteiktu, ka daļa teritorijas jāatstāj kā zaļā zona. Eiropas Savienība stingri atbalsta zaļās infrastruktūras koncepciju un dabā balstītus risinājumus, lai uzlabotu klimatnoturību, ilgtspējīgu ūdens resursu apsaimniekošanu un cilvēku un bioloģiskās daudzveidības labklājību Eiropas pilsētās. Piemēram, UGI un NbS tiek uzskatīti par galveno jēdzienu: ES Biodaudzveidības stratēģija 2030. gadam (2020), ES Zaļās infrastruktūras stratēģija (2013) un ES Ūdens pamatdirektīva . Visbeidzot, 2021. gada ES Klimatadaptācijas stratēģijā ir uzsvērts, cik svarīgi ir veicināt dabā balstītus pielāgošanās risinājumus, arī tos izvēršot pilsētu līmenī. 

Īstenošanas laiks mainās atkarībā no telpiskā mēroga— no dažiem mēnešiem līdz vairākiem gadiem. Piemēram,neliela mērogaNbS, piemēram, zaļo sienu vai vietējo biofiltru,ieviešana ir diezgan ātrs process, un faktiskais būvniecības laiks aizņem mazāk nekā gadu. Tomēr plānošana un projektēšana,oficiālu atļauju saņemšana, integrācija citos plānošanas un izstrādes procesos var pagarināt īstenošanas laiku. Plaša mēroga zaļo zonu plānošana un īstenošana (piemēram, daudzfunkcionāla parka izveide) var ilgt vairākus gadus. Jaunu zaļo zonu tehniskā īstenošana arī irīsāka nekā pilnīga ekoloģiskā īstenošana. Var paiet vairāki gadi, līdz veģetācija,kas iestādīta zaļajās zonās vai atsevišķos NbS, piemēram, zaļajos jumtos,pilnībā nodrošina savas ekosistēmas funkcijas (piemēram,klimata pārmaiņu mazināšanu vai ūdens un barības vielu noturēšanas spēju). 

Paredzamajam kalpošanaslaikam— savstarpēji savienotas pilsētu zaļāsinfrastruktūras laikamvajadzētu būt ļoti ilgam, daudz ilgākam nekā atsevišķām ēkām vaiinfrastruktūrai. Vienas zaļās zonas vecums var būt no vairākiem simtiem gadu (piemēram,vēsturiski parki) līdz dažiem gadiem (piemēram,zaļie jumti). Var atšķirties arī viena NbSkalpošanaslaiks,bet mērķis ir ilgtermiņa uzturēšana.